Es Pamodos citā pasaulē
Bija parasta diena šajā dzīvē gluži kā mums ikvienam tajā ir notikumi, tajā ir pieredzes tajā ir atmiņas par piedzīvoto. Mēs šajā dzīve jūtamies kā mājās, mēs pamostamies un atceroties sapņus domājām - Vaj! Tas bija tikai sapnis!- Vai arī otrādi - Žēl ka tas bija tikai sapnis- Lai gan daudzi nemaz nepiešķir domu tam, bet fakts kā tāds pamostoties mums uzreiz liekas ka mēs sapņojām jo šeit ir īstā vieta! Šeit mūsu ķermenis mums pasaka tu esi mājās! Te viss ir īsts, te var visu ļoti īsti sajust un izbaudīt.
Bet ne līdz kādai noteiktai reizei. Jo kā mēs varam atšķirt sapni ja viņu mēs atceramies tikai pamostoties? Kā mēs sapnī neatceramies to ka mēs dzīvojām patiesībā kur citur? Kā mēs sapnī neatceramies ka patiesībā mūsu ķermenis guļ kur citur? Varbūt mūsu ķermenis arī ir sapnis kurš šķiet ļoti īsts kamēr mēs nepamostamies?
Vienu dienu sapni pārtrauca kāda skaļa sirēna kura izgāja cauri visām paralēlām dzīvēm un sasniedza manu apziņu kura dzirdēja šo skaņu no citas paralēlas pasaules, kurā sapņoju par skaistiem notikumiem. Pirmais ko pieredz pārlecot no pasaules pasaule, ir sajūta ka ir kritiens, vai arī tāda sajūta ka mēs iekrītam tunelī vai virzāmies pa tuneli ļoti lielā ātruma, pat jaunie indigo bērni kuri atceras iepriekšējās dzīves saka ka no dzīves uz dzīvi viņi pārgāja caur lielu tuneli. Arī dažreiz kad snauduļojam pēkšņi palecamies gultā no kritiena sajūtas un iespējams vel ir spazmas vai krampji dažreiz var likties raustoši, šīs sajūtas rodas no dvēseles ceļojuma kura lielā ātrumā šāvās no vienas dzīves uz otru gluži kā kosmosam cauri pa viss īsāko ceļu lidot vel ātrāk kā gaismas ātrumā.
No šī skaistā sapņa sirēna mani pārvilka uz jaunu sapni ja mēs redzētu šo ekrānu datoram tad iedomājaties kā tas spirālē sapinās iesūcās un jau pēc brītiņa tu sēdi citā vietā, šoreiz tā bija kafejnīca kurā mēs ar radiniekiem sēdējām.
Šo kafejnīcu es atceros gluži tāpat kā no iepriekšējās dzīves kurā es fiziski pieredzēju šo kafejnīcu, bet jocīgi likās ka tā bija kafejnīcas atklāšana un kā es to varēju jau pieredzēt ka tā bija tikai atklāšana, tas uzreiz man lika pievērsties vairāk telpai - Te tiešām ir kaut kas jocīgs!- Viss apkalpojošais personāls ir ļoti līdzīgs, bet daudz kas te vel nav tik uzlabots kā tas bija no reizes kuru es atceros un tas kļuva vel jocīgāk jo blakām bija cilvēki ar kuriem jau sen vairāk nekontaktējos, un man ar viņiem ir ļoti labas attiecības tagad sēžot pie galda. Lai arī es pēc viņiem ļoti ilgojos tomēr dzīve lika iet citu ceļu un re atkal viņi te ir ar mani un man tas bija ļoti patīkami lai arī jocīgi.
Un tad sāka skanēt kāda sirēna gluži kā šad un tad Rīgā to testē kā trauksmes sirēna. Cilvēku burzma pacēlās un nesaprata kas notiek. Daudzi piecēlās un devās ārā aplūkot notiekošo, es arī piecēlos un sāku saprast ka šajā pasaulē arī nav tik daudz datoru un tehnikas kā tas bija iepriekšējā pasaulē kuru atceros. Virzoties uz izeju lai aplūkotu kāpēc tāda sirēnas skaņa es redzēju vel tās pašas tortes ko tirgo tur jau vairākus gadus un iešāvās dejavū jo es atcerējos tieši to kā es to redzēju tajā dzīvē un to apzinoties šajā sapnī man parādījās sajūta ka tajā dzīvē kurā tagad es rakstu šo tekstu es mācēju meditēt. Es mācēju sajust 3.aci un te vienā mirklī virzos pretim izejai es redzu to pašu Lido izeju ko es biju redzējis tajā dzīvē lai gan ļoti jocīgi ir tas ka tās sirēnas skan joprojām un ka aplūkojot savus radiniekus kuri sēž pie galda viņi visi ir nedaudz savādāki un pati kafejnīca 'Lido' ir atšķirīga bet ne tik ļoti, it kā es redzētu citu paralēlo pasauli savādāku, bet tādu pašu.
Un tieši tajā brīdī parādās jocīga sajūta, it kā šīs divas pasaules būtu te pat blakām tikai es tās vēroju caur sevi, vai caru savu ķermeni, vai caur dieva acīm, vai it kā es būtu kas cits nekā tikai ķermenis. Bija ļoti mīloša sajūta un manī gribējās aktivizēt 3.aci gluži kā to darīju šajā dzīvē. Interesanta sajūta bija tāda ka tieši tajā kafejnīcā ar radiniekiem neviens neko tādu vispār nenojauta ka ir kas vairāk par fizisko pasauli un tad Es pēkšņi no skaļām sirēnām atmodos šajā pašā pasaulē tikai no satraukuma. Un ejot lēnām uz izeju es sāku ļoti daudz atcerēties un saprast. It kā visas manas paralēlās pasaules saplūda vienā, daudzas zināšanas saplūda vienā tikai dēļ šīm sirēnām kuras radīja mazu satraukumu viss caur manām dzīvēm.
Esmu jau gandrīz pie izejas lai redzētu kamdēļ skan šīs sirēnas es izdomāju koncentrēties uz 3 aci. Nav grūti to ikviens māk jo zināju to no otras dzīves, un koncentrējos uz deniņiem ar aizvērtām acīm, it kā atveru acis kad tās ir aizvērtas lai redzētu tumsu, un tad koncentrējoties uz deniņiem sāk parādīties ļoti īpatnējas sajūtas un gaismas viļņi un tad es šo sapni šo dzīvi kurā skan sirēnas sāku just daudz vairāk, it kā tā kļūtu ļoti fiziska, sāku dzirdēt kā glāzes džinkst tālāk, sāku dzirdēt kā vējš kustas pāri telpai, sāku just cilvēku soļus. Virzos tālāk pie durvīm un nedaudz sabīstos no tā kā var aptuvens sapnis tapt tik īsts.
Izeju ārā no Lido kafejnīcas un visi cilvēki skatās debesīs, bija tumšs vakars un pāri mākoņiem virzījās daudz zvaigznes uz centra pusi. Precīzā taisnā kolonā virzījās uz centra pusi. Bet mēs nezinājām kas ir šī kolona, ja man atmiņas teiktu no kādas no citām dzīvēm tad es teiktu citas dimensiju būtnes nāk ar mums iepazīties un virzās pretim centram uz valdības ēku, bet tad es to saprotu un domāju no kurienes man nāk šī doma, it kā tā nāk no citas pasaules, bet no otras puses esmu tas pats parastais cilvēks kurš ar radiniekiem vakariņoja un rodas apjukums, bet tas es no citas pasaules kurš meditē ņem priekšroku un nesatraucoties dodas atpakaļ pie radiniekiem kuri vakariņoja un gaida ko es pastāstīšu par ārā redzēto.
Ejot atpakaļ koncentrācija uz 3.aci kļuva spēcīgāka un sajūtas vēl spēcīgākas, un viss kļuva ļoti īsts. Ja man prasītu kas ir trešā acs es teiktu tie ir dvēseles vārti uz ķermeni. Sapnī to atverot mēs iemiesojamies šajā sapņu ķermenī, tajā brīdi viss kļuva tik īsts, un man pārņēma bailes! Es esmu tagad divās dzīvēs vienlaikus! Te kur ir sirēnas un kaut kādi citplanētieši nāk kaut ko darīt, otrā kur es esmu otrā dzīvē un kurā vel neesmu izpildījis savu sūtību. Apstājos pie tām pašām tortēm un skatos uz leju grīdā redzu tās pašas flīzes kuras vienmēr biju redzējis ejot tur garām un viss esmu šajā pasaulē, te man ļoti patīk jo ir tuvinieki kuri man bija ļoti tuvi, bet otrā pasaulē man ir unikāla pieredze kura man šausmīgi interesē. Un dzirdu balsi - Matīsssss kuru dzīvi tu vēlies turpināt?
Vienā acu mirklī izskrien cauri miljoniem atmiņu un tikai no tiem nesaprotamiem citplanētiešiem un dēļ tā ka nav datoru tehnikas šajā pasaulē izvēlējos palikt otrā pasaulē, un ar milzīgu ātrumu dvēsele lidoja cauri visam visumam un iešāvās atpakaļ manā tajā pašā ķermenī un bija pirmā sajūta WOOW!!!
Bet šīs sajūtas no pieredzētā ir neaprakstāmas, it kā mēs vienlaikus dzīvotu paralēlās pasaules un dzīves, un tajā jebkurā mēs varam iemiesoties kad vēlamies, taču lai to darītu ir nepieciešama garīgās prakses un treniņi vai arī pašmācības ceļā.
