Kāds mednieks,kurš reizi sezonā dodas uz džunģļiem medīt, dodoties medībās, pēkšņi dziļu džungļos atrod skaitu vietu kā oāzi, kurā lidinās ļoti daudz papagaiļi, ļoti skaistās krāsas, un runā ļoti skaistās balsīs.
Mednieks paņem tīklu noķer vienu papagaili un aizved mājas, iesloga to būrī, un ļoti rūpējās par to, baro ar skaistiem un garšīgiem ēdieniem, dod visu to labāko savam papagailim. Nākošajā sezonā, mednieks prasa papagailim, ko lai pasaka taviem draugiem, jo došos atpakaļ medībās.
Papagailis saka- Pasaki maniem draugiem, kad man ir lieliski,es dzīvoju ļoti skaistu dzīvi savā būri,un es jūtos ļoti labi!
Kad mednieks nonāk džungļos pie papagaiļiem, viņš saka šo ziņu papagaiļiem, un pēkšņi viens papagailis nokrīt un nomirst. Un medniekam ir šoks, vai papagailis nomira no skaudības, vai no skumjām?
Atbraucot mājās pastāsta to savam papagailim un pēkšņi arī šis papagailis saļimst un nomirst. Mednieks ir ļoti lielā šokā, un paņem papagaili noliek uz palodzes. Pēkšņi papagailis pamostās un uzlido uz koka zara ārpus mājas.
Mednieks sašutis, kā tas ir tu mani piemānīji???
Papagailis- Mani draugi man padeva ziņu, - Lai tiktu ārā no būra ir jānomirst.
///// Aforisms.
Mēs visi dzīvojam būrī,arī visums ir būris vairāk vai mazāk ar ierobežojumiem, un lai saskatītu tam robežas ir jānomirst, un tad pastīties uz šo visumu no attāluma, un redzēt šo būri kurā mēs dzīvojām, ar pavisam jaunu skatu.
Ikvienam būtu jāpieredz ko nozīmē iziet no ķermeņa un pastīties uz savu būri no pavisam cita skata punkta.
