No otras puses.. Gribējos padalīties ar vienu mazu stāstu. Kādu nedēļu atpakaļ zāğējot kokus, pēkšņi sareibst galva un sāk nākt info. Un tad Es redzu vienu mazu puisīti melniem matiem. Un spožu gaismu tam no mugur puses. Es nedzirdu viņa balsi bet jūtu ko viņš vēlas pateikt savai mammai, skaidrs arī uzreiz kura ir viņa mamma. Bet skaidrs arī tas ka viņš gandrīz ieradās uz šīs zemes. Nevarēju saprast aborts vai nomira vai nevēlējās mamma viņu. Pāris vārdi no viņa kas palika atmiņā. Puisīts teica.. Neciešam mēs, cieš mūsu ķermenis.. nodali sevi no ķermeņa vai arī apzinies ka tām grūtībām un ciešanām vai pāri darītais ir bijis tikai ķermenim. Palaid vaļā visu to smago, lai arī tu beidzot varētu sākt piedzīvot ko nozīmē laime un laimīga ğimene. Visi pāri darījumi vai sāpe traucē mums šodienu un dzīvi izbaudīt tāda kāda tā ir. Un tad skaistākais. Viņš parāda spožu gaismu un vnk pārņem kaifs.. un sacītais... ka tad kad pēc nāves mēs te nonāksim ir milzīga atbrīvošanās, viss tas kas ir ciests izgaizst un pārvēšas nenormālā tagadnes nenoteiksmes nenosacījuma mīlestībā. Ja tu zinātu kurp nonāksiet pēc nāves.... Tu būtu pilnīgi ar mieru doties šinī grūtajā pasaulē lai pēctam kaut uz mirkli sajustu šo eiforiju. Stāstot to atnācēja mammai viņa dabūja izraudāties.. bet šī te izpratne nepamet mani... Klau.. par ko satraukties, klau kurp skriet, klau kurp cīnīties.. jau tagad ikatrs spēj jau sajust šo daļu esamības un izbaudīt to. Nu un ko tālāk.. nekas turpinu zāğēt bet nedaudz savādāk.
Send message
