Reiz sen agrāk bjiu kā lomā.. Biju kā upuris, biju teju visā tajā kas notiekās... Notikās panikas, cilvēki skrēja kliedza es tiem devos līdzi, notikās svētības un mīlestības saucieni, tulīt nāks tas laimīgais brīdis visi teica. Es tiem devos līdzi kliegdams mīlestībā ar savu balsi un savu sirdi. Beigu beigās te pat vien biju un tepat vien esmu...
Skreju līdzi postiem, attīrīšānās saucieniem, atmodas saucieniem, bija nemiers kas visus saucas, bija nemiers kas visiem lika skriet un virzīties lūkoties apkārt, un tai skaitā arī es biju tā nemiera vadīts... Bet kurp... Kurp tā devos, turp tā arī atdūros. Kā būdasm māte, tā būdams tēvs skrēju palīdzēt savējiem. Kā būdams karēvis, tā būdams miera misionārs... Skrēju palīdzēt savējiem...
Kā būdams laivā paglābtais, tā būdams jūrā slīkstošais, es centos glābties vai glābt citus... Bet kurp tu nemiera vadīts devies tā arī atdūries....
Pēc daudziem šiem cikliem un posmiem, slīkstot jūrā... Cenšoties glābties "Es" vaicāju sev.. Kurp skriesi, kurp glābsies.. Ko glābsi? Ko tu centies saglābt, un ko tu centies pasargāt, un ko tu centies izglābt...
Atbilde bija klusums, un rokas atlaidās... Pāri acīm pārklājās ūdens un pāri visam ķermenim klājās padošanās un atlaišanās šaij mežonīgai vētrai.... Un klusumā sev vaicāju... Vai kas tāds ko es vispār varu paglābt, izglābt...
Iestājās dziļais miers... Sevis apzināšanās... Nav nekas tāds ko paglābt, nav nekas tāds ko var izglābt... Skriešana ir beigusies...
Es atlaidos vēl dziļāk... Vai man ir jāmeklē vēl skrējiens, vai man ir jāmeklē vēl nepieredzētais...
Un atbilde bīja klusums... Šis dziļais mīlošais siltais klusums, bijis vienmēr līdz kas vēlas pagaidīt, mīļo cilvēk pārstāj reiz skriet...
Kad "Es" apzinājos ka nav arī nekur ko pieredzēt, ka nav kurp aizskriet... Mani pārņēma dziļš miers un laime... - Tas skrējiens ir beidzies... Kas skrien tas atdurās kā miets... tā mēdza teikt..
Izskalots krastā, bez mājām, bez mērķa bez virziena, bez panikas... Es sēdēju un vēroju šo bezgalīgo jūru... Viļņi lec, viļņi skrien... Saulainā jūras krastā apzinies, vai nu tu vēlies būt mežonīgi spēcīgajā satrauktības plosošā viļņu pasaulē, vai tepat blakām, siltā saulē un vērot to visu no malas...
"Es" apzinājos... sevi...
Tas viss kas reiz pieredzēts, tas viss biju es pats un manis paša nemiers... Visas šīs lomas, par tēviem, mātēm, skrējieniem, un glabšanām, biju es pats.. Sev sevis veidotā pasaulē, sev sevis veidotā lai nonāktu pie šī klusā miera....
Kāpēc skriet, ja reiz viss esi tu pats, kāpēc satraukties ja viss esi tu pats... Būdams jūrā, šķita ka viens vilnis ir lielāks par otru, un zemāk tu nevēlies būt jo tas tevi aplies un aizlies prom, un aziesi nebūtība... Kā katrs vilnis tu tāpat dzimsi no jauna...
Apzinies sevi..
Šajā izskaloto krastā es nebiju viens, te bija daudzi mēs... bet mūs visus vienoja šis dziļais miers... un dziļā pateicība par būšanu... Kā ielūkojies acīs ikvienā no mums mēs sajūtām to pašu ko jūtam sevī.. Dziļo mieru un pateicību... Mēs esam ārpus šī skrējiena, šīs vētras jūrā... Un ar dziļu pateicību apzināmies... Šis viss mums bija dots šis vis esam mēs pats... Tāvien lai nonāktu līdz šim atbrīvošanās stāvoklim...
Vairs nav ne jautājums, ne jautātājs... Ka vien dziļš klātesoš miers un pateicība...
Nav ne skrējiens ne kurp jāskrien... Kā vien dziļa pateicība par šo mieru...
Ir vienmēr līdz esoš vērojums, kas apzinās sevi šajā mierā un ir pateicīgs par šo apzināšanos un klātesamību...
Kurp man doties, kurp man skriet... Ja šeit viss ir pilnīgs.. Kurp man glābties ko man glābt.. Šeit viss ir pilnīgs...
Kas man jāsasniedz, kur jāsniedzās, šeit jau viss ir sasniegts un beidzot esmu pilnīgs.
Kā reiz aizmirsos tā reiz atcerējos...
