Vēlējos padalīties par kopā sačenelingoto info kas krāta neduadz pa laiku. Ja man būtu atmiņa kā manai vecmamai kura var atcerēties 30 gadu vecus notikumus un dienas kuros datumos kas notika tad varētu arī padalīties kurās dienās un kuros čanelingos šī info nākusi!:D bet lai tas paliek.
Visu laiku mani Jundēja ev... Mēs esam cilvēks.. Ideja vai tas bija audzināts bērnībā vai bērnības bērna domāšana,ka mēs esam kā dators iekārta, kas ir kā robots kas domā, ir gudrs, un pārtiek no ēdiena. Taču kad paaugies saproti ka īsti nelīmējas kopā daudzas lietas, pietam tie jocīgie sapņi, un pieredzes un vēl satiekot dažādus cilvēkus kas padalās ar savām pieredzēm liek aizdomāties, hey kaut kas toča nav kārtībā ar šo pasauli, katrā ziņā tā nav tāda kāda man ir likusies bērnībā. Tas arī būtu kaut kas ko var pārdzīvot, ka hey, izrādās tu nēsi kā robots, bet gan attālināta miesa kuru vada apziņa, un apziņapieredz pati sevi caur tevi šajā pasaulē. - Un tad jautājums bet kas es esmu!?
Un kāpēc esmu? - Protams var teikt esmu Matīss, mani sauc tā, man ir prasmes tādas un tādas, CV varu aizsūtīt, bet nevienu reizi nēsmu tādu rakstījis tāpēc nesanāks, jo slinkums rakstīt. Katrā ziņā tas jautājums joprojām jundī...
Un tad iepazīsties ar Lindu, kas pēc pāris mēnešiem iemācās aizgājušos channelingot tā ka tev ehh.. Teorijas arī par to ka tu esi miesa un kad nomirsti viss beidzās, pilnībā izgaisa, un jāsaka ka daudzus gadus bija izgaisušas, bet izgaisa tā teorija ka ar aizgājušajiem nevar brīvi sazināties... Un tad saliekot kopā to izpratni kas tad īsti notiek pēc nāves....
1. Tu nemirsti... Bet vienkārši baidies nomirt... Protams ka baidies ja tu redzi mācītāju kurš sludina kaut šis cilvēks neaiziet elle, ak žēl! Dievs palīdzi viņam, un šo cilvēku ierok zem zemes nebūtībā un cerībā ka Dievs viņu paņems debesīs. Tuvojas tā beidzot atbrīvošanās stunda un te nu, beidzot prieks un smaids jo Essībā nāk tev pakaļ... bet tad tu redzi kā ārsti tevi cenšās atkačāt ar elektro šoku, špricēm, un medicīniskām iekārtām, un tā teikt dara visu iespējamo lai tevi dabūtu atpakaļ šajā cilvēku miteklī, bet tu jūti un redzi šo essību un sajūti beidzot mājas! Protams tu pamosties slimnīcā dusmīgs un pikts un noslēdzies... Un ārsti saka jā tas ir dēļ zālēm... :D
Katrā ziņa - Tu nemirsti pēc nāves, bet kas tad notiek pēc nāves... Ir channelingoti daudzi mirušie. Un viņu aiziešanu varētu sadalīt vairākos līmeņos... 1. 2. 3. 4. 5. u.c. Bet tas skaistākais ir viens no tiem līmeņiem, kad tev piedāvā izvēli, iet gaismā... vai palikt un iet vēl parakt... Un tad tu saki, pat nevis saki apzinies.. ka šīs pieredzes ir beigušās, apnika tie jocīgie cilvēki kas biedē par elli, apnika un ieguvi izpratni par tie mediķiem kas tevi atkačā, un nu tad beidzot tu jūti to svēto giasmu, kurā veidojas šķīsta atbrīvošanās, un tas iet visam tev cauri, ka tu jūti ka lēnām visa tā smagā enerģija no tevis noņemās, visas tās problēmas un pārdzīvojumi atbrīvojās... un tas iet svētībā tīrībā atbrīvošanās. Un tu sāc smaidīt, jo jūti ka beidzot dodies mājās... Nav piesaistes, tev kā - Matīss... Racējs, zelta lāpsta, aizmirst šīs ciešanas vēlās... Nav piesaistes ka ir vēl kaut kas nepadarīts, jo tas ir tikai stress iekšējs kas izšķīst un šī svētā baltā gaisma to enerģiju izgaismo un izgaist vienā mirklī.. Bailes, pārvēršās vēl lielākā mīlestībā, apzinoties ka katra bailīte ir gaismas pilna un svēta asariņa nobirst. Lai gan tajā brīdī jau ķermenis fiziskais un arī enerģētiskais ir atdalījies.
Bet stāsts ir par to Tu esi beidzot mājās, tevi tavi čuvaki pavadoņi beidzot sagaida, apķer samīļo. Tava identitāte par to kas tu reiz biji ir vienas murgainas atmiņas un ciešanu pilnas. Ciešanu es nesaku ka viss ir grūti problēmas, bet salīdzinot ar šo skaisto Essības mājvietu jebkura doma kas reiz cilvēkam prātā ir bijusi ir smaga, grūta un ciešanu pilna. Tad nu beidzot tu te esi vienmēr gaidīts bijis, vienmēr mīlēts bijis un prieks ka esi mājās!
Dziļa ieelpa un izelpa, un tu spīdi un staro gaismā.. Un iekšēji smaidi... VIss ir tālas atmiņas... par to kas reiz esi bijis, visās tajās daudzās dzīvēs, daudzajos notikumos, un redzi to tagad kā mīlestības un gaismas pilnus. Gaisma varbūt ir jocīgs vārds, tā tehniski ir spidoša spūldzīte, bet šeit viss ir spēcīgas mīlestības pildīts ka pilnīgi sāk spīdēt.:)
Tad pēc brītiņa tu jūti ka pie tevīm vēlas vērsties kāds tuvinieks kas vēl uz zemes ir, izmisis, pār bailēm, kas noticies, vai tev viss ir labi, vai tu nēsi ellē, vai ārsti visu pareizi darīja, varbūt ārsti ir vainīgi. Dažreiz pie tevīm vēršās, palīdzību kā māju dabūt, kuru māju pirkt, citi kā biznesā nopelnīt naudu, citi tavi tuvinieki prasa - kāds bija tavs vārds un kur tu dzīvoji? Bet tu to redzi tik savādāk, tik vēlreiz mīlestības pilni, tik skaisti un dzidri, ka vien vēlies viņus apskaut un samīļot. un tad šī sieviete kas channelingo essības būtni assarās sāk raudāt, un saka cik viss ir skaisti, un tuvinieki sažmiedz pieri, BET Kāds viņa bija vārds?? Bet tu jūti cik traks ir cilvēka prāts....
Kādas spēlītes tas taisa, kādus mezglus pin, kādas domas veido, un scenārījus, un sižetus, utt... Apbrīnojami...
Daudzi kas izšķīst gaismā viņi vairs nemaz nespēj atgriezsties, vai nemaz nevēlās to. Bet tie kas vēl jūtās vīlušies, ar piesaistēm pie kādas domas joprojām atrodas kādā no līmeņiem un vai tā ir doma pieredzēt, vai sajūta ka vēlas būt vēl kā cilvēks, tie joprojām izbauda šo kopīgo pieredzes visumu, kurā varam spēlēties un spēlēties, un tad nu mājās doties ar šo skaisto pieredzes bagāžu kuru var aplūkot mīlestības pildījumā, un gūt vēl svētākas sajūtas un tuvoties vēl vairāk Dievam.
Kas ir vēl augstāk? - Ne forma,ne doma, ne atmiņa, ne identitāte, ne apzināšanās par sevi, kā vien svēta un šķīsta mīlestības gaisma, kas staro un dod dzīvību visam kas reiz ir jebkad bijis un būs.
