Reiz man bija sapnis, doties un satikt indiāņu ciltis. Vienmēr esmu jutusi šo vēlmi ļoti stipri, viņu acis izstaro siltumu un mājas, viņu balsis spēku, un vaibsti stingru cilvēka mugurkaulu... un nu, dienā, kad esmu gatava kraut somu plecos un doties man kāds saka..Hei...viņu vairs nav, atslābsti, šo cilšu vairs nav. Kā? Kopš kura laika?
Naktī dodos gulēt vaicājot kāpēc mana satikšānās nenotika...un sākas mans ceļojums..
Es pamostos kā mazs puika dzeltenā uzsvārcī, sarkaniem vaigiem, un pirmās manas izelpas dveš dūmus no aukstā gaisa, šķiet ir rīts un mājvieta nav vēl uzsilusi, pie manis ienāk viņš, vectēvs, baltā, pabružātā mētelī, gariem, iesirmiem ar lentu apņemtiem matiem, viņš iededz guni mājvietas pašā vidū.
Ārā dzirdamas citu savējo čalas,līdz ieskanas bungu rīboņa kā skaista melodija,.. vectēvs ienāk vēlreiz un ņem manu roku,- Nāc..dēls..dosimies pirmajā izlūkā meklēt iztiku saimei.
Viņa roka ir liela, bet silta kā mājas,visdrošākā vieta pasaulē viņam blakus. Mēs dodamies un viņš smaida, dosimies skatīt, vai šodiena būs laipna un nesīs ēdienu saimei, šī diena dēls ir svarīga, jo šī diena rādīs cik svētīti esam no Dievu puses un cik rimti notiek pasaules ritmi.
Mēs apstājāmies pusceļā un viņš pacēla savu galvu debesīs un sāka dziedāt, dobjā, īsta vīra balsī...ehmaa untaa,umutaaa,ehmmaaa, kāju piesizdams pie zemes, sāku dziedāt līdzi un mēs dodamies tālāk līdz apstājamies pļavas vidū, kur Austrumu pusē ganās buļļi, man viņi izskatās pēc bifeļiem.
Vectēvs atlaiž manu roku un noņem sev no pleciem bultas, viņš gatavosies medīt.
Skaties dēls, mēs lūgsim dabas Mātes atbalstu, un tikai no viņas ir atkarīgs, vai dosimies pie cilts ar mielastu. Es vēroju vectēvu lūdzamies dabas Mātei un Dieviem es vēroju viņa cieņas pilnās acis un tūdaļ no bara atdalijās uz iznāca priekšā viens bullis, vectēvs paņēma manu roku un pateicībā raugoties teica...dēls, mēs esam redzēti, zemes gars mūs ir izvēlējies-
Tas iznāca priekšā dziļā cieņā pret mums, dabas ritmu un nesavtīgu upuri savu brāļu labā, viņš iznāca lai atdotos..un vienā mirklī es redzēju vectēvu šaujam uz bulli, viņš tūdaļ krita un vairs nekustējās, mēs devāmies pie viņa dziedādami ehmaa...untaaa,ehamaaa,untaaa, un šoreiz tā skanēja kā pateicības dziesma.
Viņš uzlika manu roku uz buļļa sāniem un teica, lūk, katru centimetru zemes gars mums ir ziedojis, šis mūs mielos,... un tie taps par rīkiem mūsu rītam, viss taps par cieņu mūsu ciltī, dziļi paklanoties mēs cienīsim zemes garu līdz pēdējais viņa nags zudīs mūsu acu priekšā.
Es pamodos ar flautu skaņām tālumā skanot bungu rīboņai kā svētkiem sagaidot mūs mājās, bet pamodos šeit....saprotot, ka vēlme satikt sev tik tuvas dvēseles izsapņoju sapnī, tieši tā kā vēlējos...
Man bija sapnis un satikšanos pieredzēju sapnī.
Ak svētīti šie cilvēki, jo tik dziļi sirdī, cik šie ļaudis cieņā pret visu dzīvo mūs sauc atgriezties pie tā, ko sauc..cilvēkam būt, brālim priekš brāļa, nešķirojot dzīvo rases.
Atgriezieties indiāņu asinis..topiet atpakaļ ciltīs, mājvietās par savas zemes saimniekiem.
L
