Ir kāda vieta, kur dodos sarunās ar sevi, un tur vienmēr ir viņa ar savu mazo pinkaino suņuku zilajā lakatiņā ap kaklu, Rio viņu sauc, viņa vienmēr sēž uz viena un tā paša bluķīša, un šoreiz viņa ceļas un nāk man pretī. Paldies viņa saka... Jautāju par ko?
Par to, ka vienmēr sauc tālumā, Hei, priecājos Tevi satikt.. Mēs apsēdāmies, lai aprunātos...Man nav cilvēku, kas teiktu, ka priecājas mani satikt, tāpēc es nāku šeit, cerībā satikt Tevi.
Un nākamajā dienā es satieku viņu, nometnē, ko vadīju četras dienas, un viņš jautā, Linda, kā Tev iet? Apmulstu, ko lai atbild.. Un ierastā reakcija .. jā? Es klausos nomainās ar atbildes meklējumiem sevī, bet viņš saka.. Nē, nē, man neko no Tevis nevajag, Kā Tev klājas? Patiešām, kā Tev klājas un kā jūties?
Tik laba sajūta, tikai no šī jautājuma vien, un nākamajā dienā saņemu šo jautājumu atkal, jau no vairākiem kanāliem, līdz trešajā dienā pati sāku vaicāt, kā Tev klājas cilvēciņ, sagaidot atbildi. Un atbildes ir pārsteidzoši īsas, jo saprotu, ka cilvēks nav pieradis vaicāt cits citam no patiesības.
Kā Tev klājas? Un es patiesi gaidu, kad atbildēsi, neizdomājot atbildi Tavā vietā un necerot, ka šo pašu jautājumu uzdosi pretī, domājot jau atbildi savējo... ieklausies un esi līdzās, kādam šīs trīs minūtes nozīmēs ļoti daudz...
Cik cilvēku, tik likteņu, cik likteņu, tik pieredžu, katram savējā, bet ja pa ceļam padotu viens otram roku, lai paietu kādu brīdi kopā, tik vieglāk būtu viņam, un Tev pašam.
Tik vienkārši, bez aforisma, bez svarīguma, bez pieņēmuma, kā otram ir, jo tikai tā kā Tev ir Tu zini, un dažreiz pat nezini līdz Tev pajautā.. Kā Tev iet?
Mīļi...
Linda
