Pēdējā mācība būtnei pirms tapa nemirstīga.
Pie kosmiskās apziņas dziļā meditācijā vēršas kādā būtne vai pati daļa no augstākās kosmiskās apziņas. Šī būtne apzinājusies cilvēka ķermenī meklēja atbildes fiziskajā pasaulē, nespēdama tās atrast tā sāka meklēt atbildes meditācijā. Lēnu un dziļi elpojot ar savu fizisko ķermeni šīs būtnes ķermenis sāka atslābt, un kļūt brīvs, pēc īsa brīža arī pati apziņa nejūt vairs savu ķermeni, tad tā sāka elpot kosmisko enerģiju caur visām čakrām. Ieelpojot caur pēdām uz augšu, izelpojot caur galvas augšu, ieelpojot caur deniņiem un pieres centru izelpojot caur sirdi, ieelpojot caur sirdi izelpojot caur plaukstām, līdz ko šī apziņa sajuta savu enerģētisko ķermeni kurš kā liela uguns lode kvēloja un spīdēja, līdz ko enerģija iekšā bija daudz spēcīgāka par enerģiju ko spēj saražot modernas elektrības rūpnīcas. Šajā brīdi būtne apzinās, ka ikviena doma kura ienāk atņem visu šo enerģiju, ikviens saspringums fiziskajā ķermenī atņem šo enerģiju viņa paša dvēselei. Ikviena doma par nākotni vai rīcību aizved viņu nākotnē, vai pagātnē, aizved prom no viņa paša kurš dzīvo tikai tagadnē. Tad šī būtne izvēlas pārtraukt domāšanu, un paliek ar ļoti lielu laimes sajūtu sirdī, viņa sajūt ļoti daudz mīlestības, ļoti daudz gaismas, bet nav vairs prāts kurš apskaidro vai domā ko sajūt. Ir tikai pati esamība un pati dzīvības gaisma.
Šī cilvēka apziņa sasniedza augstākās vibrācijas, un vērsās pie augstāka skolotāja. Svētā būtne bija gaidījusi vārdiskas atbildes, vai vizuālas atbildes, taču apzinājās, ka nav vairs prāts kurš redz un klausās. Ir tikai es kurš jūt, ir tikai Es kurš sajūt un uztver daudz augstākas vibrācijas ko vārdi nekad neizskaidros.
Pēc brītiņa uzturoties lielā gaismā, Šī būtne sāk dzirdēt dievišķās skaņas no mūzikas instrumentiem tik skaistiem ko nekad nav dzirdējis, sāk dzirdēt eņģeļu balsis kuras bija tik skaistas un pārpilnas un tīras, it kā prāts kas valdīja pār šo būtni bija izgriezis visu skaisto ārā, bet tagad nav prāts un var atdoties pašam skaistākajam. Šī būtne juta it kā virzās, un virzās augstāk ātrāk, paliek spožāks gaišāks, bet rodas bailes sajūtas par nezināmo, Šī būtne apzinās uzreiz ka tās ir tikai bailes ko saka mans prāts, un bailes šajā vietā nevar būt jo beidzot es jūtu kas ir laime un kas ir dzīvība! Es beidzot esmu atbrīvots no ciešanām, es beidzot esmu tapis gaismā nevis sāpes pilnā ķermenī, es beidzot esmu mājās!
Ja būtu laiks tad varētu teikt ka pēc brīža būtne apzinās ka kādas sajūtas it kā censtos viņu uzrunāt. Šīs sajūtas nevar izskaidrot it kā teikdams, bet tas ir tā kā tev bērnībā mācīja braukt ar divriteni, tev saka min pedāļus, un turi līdzsvaru, bet šīs sajūtas liek tev uzreiz izjust un saprast un zināt it kā tev sāk mācīt braukt ar divriteni bet tiklīdz tu to sadzirdi tu jau māki braukt, jo tu jau māki! It kā tev mācītu peldēt, tieši tajā brīdi kad tev sāk mācīt tu jau māki uzreiz.
Šīs sajūtas šī uzrunāšana vēršas pie Šīs būtnes, un sajūtās saka sekojošo :
Tu esi meditējis un sasniedzis naudu, Tu esi meditējis un piesaucis mīlestību, Tu esi vēlējies un sasniedzis jebko. Bet vai tu esi sasniedzis pats sevi? Vai tu esi apzinājies to kurš sasniedz visu pēc kā tiecas un pieredz visu pēc kā tiecas? Vai tu esi apzinājies to būtni kas tagad jūt, dzird, pieredz mani? Vai tavi lasītāji tagad apzinās ka vienīgais kas mums jāatrod esam mēs paši? Ir prāts kurš padara mūs aklus, ir domas kuras padara mūs neredzīgus. Cilvēki tavā pasaulē dzīvo dzīves, mācās no kļūdām lai saprastu un apzinātos vai aizdomātos par to kurš pieredz, pārdzīvo cieš, un priecājās. Jūsu pasaule ir kā cietums, kā sienas kurām cauri nespēj redzēt paši sevi. Tikai nodalot prātu, nodalot domas, un meditējot tu spēj būt brīvs un atbrīvots. Tu spēj būt pasaulē daudz skaistākā brīvākā, un ar daudz lielāku intelektu izpratni un baudījumu.
Pēc šo visu sajūtot šī būtne saprot ka šie vārdi, sajūtas izskaidro situāciju tikai viņam, it kā šī gaismas esamība zinātu mani pašu jau mūžīgi, zinātu manu nākotni un likteni jau mūžīgi, it kā pats liktenis tiktu veidots šīs gaismas būtībā un esencē. Šī būtne saprot ka nav vārdi kas spētu izskaidrot iepriekš sajusto, bet šīs mācības lika sajust ko vairāk un saprast daudz, daudz vairāk.
It kā šī gaismas būtība būtu kā skolotājs, kas māca mūs tikt līdz daudz skaistākai pasaulei, kas atbrīvo un paceļ. It kā šī būtne kā mācības dotu mums šo dzīvi, lai mēs apzinātos gan šo gaismas būtību, gan paši sevi. It kā visas ciešanas, visas slimības, visi notikumi, visas pieredzes būtu tieši tev, tieši tagad, tieši tāpēc lai tu no tā mācītos un izprastu, it kā dzīve ir vadīta daudz augstākas izpratnes rokās ko mēs paši nespējam apzināties jo mūsu domas, mūsu prāts mūs novērš no pašas būtības kas esmu es pats?
It kā dzīvojot tumsonībā pat pašā lielākajā gaismā tu redzētu tikai ēnas, un tumsu. It kā es būtu dzīvojis visu šīs miljonās dzīves jo nespēju redzēt to pašu sevi, bet meklēju atbildes pasaulē, kura ir dota tikai lai atrastu pats sevi.
Lēnām šī būtne atgriezās savā fiziskajā ķermenī, lēnām sajuta, kājas rokas, ķermeni, un sajuta mitrumu sejā, uz ķermeņa, it kā būtu raudājis tā kā nekad, it kā viss sliktais no ķermeņa lēnām iztecēja laukā caur asarām.
Pēc šīs dienas, Es dzīvoju un redzēju ka nekad agrāk, pēc šīs dienas es elpoju un izjutu laimi kā nekad agrāk, Es sapratu ka nav ārējā dzīve ir tikai Es. Ka nav notikumi ir tikai mācība ko saņemu lai beidzot apjaustos un saprastu ko līdz šim nespēju ne dzirdēt ne saprast. Un sajūtu pašu galveno ka ir kāds kas vienmēr par mani parūpēsies, un bailes ir tikai doma kura gūst spēkus ja mēs tai dodam savu gaismas enerģiju. Ja mēs savu ticību un gaismas enerģiju dodam jaunai pasaulei, skaistai, brīvai, bezgalīgai, tad šo visu mēs izveidosim savā pasaulē ko saucam par ārējo fizisko pasauli.
Nebūs zinātnieks kas izskaidros kā tas darbojas, bet būsi tikai tu kas jutīs šo dzīvības spēku, un jutīs to savā sirdī un sevī.
