Ķēniņš Iksvaku, valdot pār valsti, reiz gremdējās dziļās domās – „Kāds gan šai Pasaulei ir iemesls? Pasaulei, kas pilna ciešanām, sāpēm, vecumu, nāvi, dažādām baudām un muļķībām.” Ilgās pārdomās nespējot rast atbildi, viņš devās pie sava tēva Manū, kas bija paša Brahmas dēls, un pienācīgi sveicot viņu vaicāja: „Piepildot Tavu vēlmi, es nāku pie Tevis ar neatrisināmu problēmu. Jel palīdzi man saprast, kas gan ir cēlonis šai Pasaulei? Un kā man atbrīvoties no šī nebeidzamā dzīves un nāves rata?”
Manū atbildēja:
„Nekas no tā, ko Tu te redzi, mans dēls, nepastāv. It nekas! Nav arī nekas neredzams un nekas tāds, kas būtu ārpus sajūtām un prāta uztveres. Ir tikai Apziņa, bezgalīga un mūžīga. Dēļ enerģijas, kas piemīt visuma Apziņai, tās atspulgs redzams šeit kā Kosmoss un kā dzīvība it visur. Tas tad arī ir tas, ko Tu sauc par Pasauli. Nav ne pieķeršanās, ne arī atbrīvošanās. Ir tik vien kā bezgalīgā Apziņa, kas nav ne viena, ne arī daudzas. Atmet visas domas gan par pieķeršanos, gan par atbrīvošanos un remdē sevi mierā.”
Manū turpināja:
„Kad no šīs tīrās Apziņas šajā pašā tīrajā Apziņā sāk rasties koncepcijas un spriedumi, tad uzrodas arī iedomas par individualitāti. Šādas individualitātes tad arī klīst pa šo iluzoro pasauli. Atklāsmes brīžos top redzams tas, ko parasti saredzēt nevar. Līdzīgā veidā individuālajā pieredzē ir iespējama arī tīrā bezgalīgās Apziņas pieredze. Tomēr to nav iespējams iegūt lasot grāmatas, un arī viedo pieredze te nespēs palīdzēt, to tikai katrs pats var iegūt sevī.
Izturies pret savu ķermeni un saviem maņu orgāniem kā pret instrumentu, ar kuru gūt pieredzi, nevis kā pret sevi pašu. Uzskats, ka es esmu mans ķermenis, ir maldīgs un, ejot gudrības ceļu, no maldiem būtu jāvairās. „Es” esmu nekas cits, kā vien tīrā Apziņa. Šāda izpratne, ja vien to izdodas noturēt, tad arī sekmē atbrīvošanos un apgaismību.
Kamēr vien neaptversi, ka Tu esi Apziņa, ārpus dzimšanas, vecuma un nāves, tikmēr Tu vaimanāsi „Ak, es mirstīgais” un „Bēdu manu, cik viss te ir bezcerīgs!” No šādām iedomām glupības tik aug un vairojas. Atbrīvo savu prātu no sārņiem, domām un jēdzieniem. Paliec kāds esi savā patībā. Arī darot ikdienas darbus, paliec līdzsvarā ar sevi un valdi pār savu valsti mierā un laimē.
Apziņa izklaidē sevi, radot šīs pasaules šķietamību un pēc tam to atkal ievelkot sevī. Spēks un enerģija, kas sasaista Tevi ar šo šķietamo pasauli, ir tā pati enerģija un tas pats spēks, kas izkliedē radīto ilūziju un atbrīvo Tevi no tās. Kā koks pats ir viss – tā saknes, zari un lapas, tā arī bezgalīgā Apziņa piepilda visu Visumu.
Ak vai, muļķis to nesaprot, kaut arī Apziņa ir katrā viņa ķermeņa šūnā. Tas, kurš saskata Apziņu it visā, izkūst bezgalīgā svētlaimē. Šādu izpratni var sasniegt studējot rakstus un esot kopā ar viedajiem. Tas ir pirmais solis ceļā uz apskaidrību. Pārdomas un izzināšana ir otrais solis. Nepieķeršanās jeb psiholoģiskā brīvība – trešais. Ceturtais solis ir važu saraušana ar jebkādiem nosacījumiem. Laime, kas rodas no Izpratnes, ir piektais solis. To sasniedzot, cilvēks dzīvo it kā pa pusei sapnī un pa pusei nomodā. Sevis Apziņa jeb Pašapziņa ir sestais solis, kurā viedais ir iegrimis svētlaimes okeānā un dzīvo kā dziļā miegā esot. Septītais solis ir transcendence, kas ir pilnīga sevis atpestīšana no jebkā. Tā ir dzidra un pasakaina vienpatība, un, turklāt, vārdos vispār neizsakāma.
Pirmie trīs stāvokļi ir nomoda stāvokļi, ceturtais ir snaudas stāvoklis, piektias ir dziļš miegs, jo ir svētlaimes pilns, sestais stāvoklis ir neduālās apziņas stāvoklis, bet septīto nav iespējams aprakstīt. Tas, kurš ir sasniedzis tīrās esksistences stāvokli, ir ārpus jebkādām „subjekts-objekts” attiecībām, viņam ir vienalga dzīvot vai mirt, viņš ir vienots ar Visu, viņš ir brīvs no individualitātes.”
Manū turpināja:
„Brīvs no visa viedais var nosacīti norobežoties no pasaules vai turpināt dzīvot ģimenisku dzīvi, tomēr apzinoties, ka Es neko nedaru, viņš nekad nenokar degunu. Apzinoties, ka mani nekas neskar, ka mans prāts ir neaptraipīts, brīvs un tīrs no visiem nosacījumiem, ka esmu bezgalīgā Apziņa, viņš nekad nenoskumst. Brīvs no jēdzieniem „es un cits”, viņš nav pakļauts ciešanām. Lai arī kas viņš būtu, lai arī kādā sabiedrībā viņš dzīvotu, viņš zina, ka viss, kas ir, ir tā kā ir, un viņš nav norūpējies par to. Viņš zina, lai arī kurp viņš vērstu savu skatu, it visur staro mūžīgās un bezgalīgās Apziņas gaisma.
Tik paša tumsonības dēļ cilvēks pārdzīvo te pamīšus priekus, te bēdas. Kad šī aprobežotība gaist, nav vairs ne sajūsmas, ne arī bēdu. Beznosacījumu darbības ir darbi, kura augļi nekad nenobriest. Šāds cilvēks veic nepeiciešamās dabības ar rokām vai ķermeni, tomēr viņa prāts un sirds tikmēr dus mūžīgā mierā. Jebkura īpašība, kas reiz iegūta šajā pasaulē ar laiku izzūd, ja vien to pastāvīgi nelieto, tomer reiz iegūta Izpratne ar katru dienu zeļ un plaukst.
Individualitāte pastāv tik ilgi, cik ilgi eksistē tieksme pēc baudas. Jebkuras vēlmes izriet no muļķības. Kad parādās Pašapziņa, vēlmes atkrīt pašas no sevis un kopā ar tām pazūd arī jēdzieni par individualitāti. Tā vietā atnāk patiesa Izpratne par visa bezgalīgo dabu. Tie, kuri izklaidējas ar jēdzieniem „Es esmu ...” vai „Man pieder ...”, iekrīt tumsonības izraktā bedrē. Tie, kuri patiesi un no visas sirds atsakās no šādiem jēdzieniem, ceļas aizvien augstāk un augstāk, tie sasniedz sevis Apziņu, kas izstaro iekšēju gaismu un piepilda it visu. Tai pašā mirklī, kad rodas Izpratne par visur esošo Apziņu, Tu tiec ārpus dzīves un nāves rata.
Zini,ka viss, ko ir paveikuši Brahma, Šiva, Višnu un visi citi Dievi, ir Tavs veikums! Lai arī ko, lai arī kad Tu vien neieraudzītu – tas viss esi Tu, tas viss ir bezgalīgā Apziņa. Zini,ka bezgalīgā Apziņa esi Tu. Tā nav ne ar ko salīdzināma. Tu neesi ne tukšs, ne piepildīts, ne apziņa, ne neapziņa, ne pats, ne arī kāds cits. To zinot, remdē sevi mierā. Nav tādas vietas, kas saucās „Atbrīvošanās”, ne arī kādas citas vietas nav.
Kad atmirst Ego un savas personīgās nozīmības sajūta, muļķība un neziņa izzūd. To sauc par atbrīvošanos un apgaismību. Tas, kurš ir sasniedzis sevis Apziņu, ir kā lauva, kas izsprucis no krātiņa – viņš ir ticis ārpus sabiedriskās dzīves regulām, normām un aizliegumiem. Viņa darbībām nav motivācijas un tās nav arī patvaļīgas, tāpēc to rezultātiem nav ietekmes pār viņu. Viņš ir ārpus cildinājumiem un pārmetumiem, viņš nevienam nekrīt ceļos, tāpat kā viņam nekrīt ceļos neviens. Viņā nav sašutuma par apkārtējo rīcību un arī citos viņš nav sašutuma izraisītājs. Lai gan patiesībā tikai viņš arī būtu cildināšanas un godināšanas cienīgs. Gudrību Tu nesasniegsi ne ar rituāliem, ne ar sekošanu priekšrakstiem, bet gan viedo vīru godbijībā.”
