Tu esi neliela daļiņa šeit kas pašpieredz sevi kā mazu atvienotu būtni starp šīm visām daudzajām personībām šajā visajā lielajā informācijas konceptulizācijas laukā.
Šeit uz zemes mīt tukstošiem uzskatu, pat pašam cilvēkam veidojas simtiem uzskati kuri viens ar otru konfliktē. Cilvēks var apmaldīties starp patieso sevi un uzskatiem pat mežā kurā mīt tikai divas priedes. Stāvot un skatoties uz priedi viņš var veidot viss vissādus trokšņus kurus jebkad ir dzirdējsi, un daļa no tā arī ir atvienošanās no savas patiesās būtības.
Visums ir būvēts domājot par ikvienu no mums, dodot ikvienam no mums pieredzi un ceļu kas aizved atpakaļ mājās no kurienes mēs esam nākuši. Šis duālāis koncepts ir kā navigācija mums, viss kas sagādā ciešanas, grūtības smagumu, bailes ir mūsu navigācijas punkts, ir mūsu skolotājs. Šie grūtie punkti mums saka - Tu nedari to ko tev vajadzētu darīt.
Tu nēsi šīs ciešanas, šīs grūtības, šis smagums, tava pašpieredze šiet šajā visumā tevi šeit ir atvedusi lai tu attaptos ka tu nēsi šis viss grūtais. Pārstāj turp doties, tava skaistā patiesā būtība mājo pavisam citā virzienā. Dodies turp.. Met malā visu šo pašizveidoto konceptu, met malā visus šos uzskatus un rīcības kuras tevi šeit atveda.
Tu nekad neuzināsi cik patiesībā skaista/skaists esi, cik bezgalīgi spīdoš priek pilna mīloš esi ja raksies pa grūtībām visu laiku.
Visums tev caur individuālām pieredzēm dod mājup ceļu, dod ceļu mūzībā un skaistumā caur indivudualizāciju un duālismu.
Kad noārdās viss tas kas tu nēsi, - Bailes, skumjas, depresīja, vainas sajūtas, dusmas, visas šīs enerģijas kas liek justies grūtāk smagāk, tad sāk iemirdzēt, gaisma. Tu beidzot esi atlaidis savus enkurus, savas rokas bremzes, savas smagās piekabes kas velkās no muguras līdzi. Ceļš ir unikāls un arī ceļš uz atbrīvošanos ir unikāls un individuāls. Cilvēks ir dzīvojis daudzas daudzas dzīves un uzkrājis daudz un dažādas enerģijas, sagrābis pilnu groziņu, ar domām - Es esmu šāds, man jābūt šādam, mani uzskati, manas emocijas, mani mērķi, manas vajadzības. Virzoties tuvāk gaismai iepazīstot savu patieso skaistumu, sākās atbrīvošanās arī no visa šī groziņa satura un cilvēks sāk pārstāt izmantot vārdu es esmu tāds šitāds...
Attbrīvošanās iet caur sevis iepazīšanu savas patiesās gaismas un skaistuma iepazīšanu. Iepazīstot to, cilvēks izprot cik patiesīibā dzīve ir skaista, unikāla, cik katrs šis jaunais mirklis no jauna piedzimstoš ir skaists, un katrs notikums dzīvē ir kā jauna bezgalīgi skaista izpausme.
Kad viss vēlmes vai kārdinājums ir izdzīvots,cilvēks sev saka, ir pienācis laiks doties mājās. Ir pienācis laiks jo šis visums ir izdzīvots. Viss trakais jokainais grūtais ir izprasts. Šeit vairs nav interese pašpieredzēties, jo pats pildošākais, pats sajūut pilnīgākais, jautrākais, skaistākais, mīlošakais bezgalīgākais esi tu pats sev. Sajust un tuvoties savai patiesai būtībai ir kā pieredzēt visu dzīvi visas emocijas pa daudz pakāpēma augstāk un pilnīgāk. Viss smagais no dzīves noārdās, smaguma garša noārdās un tu jūti dzīvi daudz daudz pilnīgāk neierobežotāk.
Ierobežotība pārstāj būt.
Ciešanas ir tas stop zīme, ciešanas ir tas mirklis kurā ja paveicās apzinies - STOP... Es saprotu šeit es nēsmu... Šis nav tas ceļš pie sevis... Esmu pateicīgs ciešanām un grūtībām! Bet vai esmu gatavs mainīt savu dzīvi lai šeit nenāktu...
Stāsta beigas jo jāiet rakt!! :D Priekā!
