Tas kas nekad nemainās.
Tas viens Es kurš vienmēr ir bijis. Tas viens Es kurš zina savu vārdu, arī zina kā labāk ģērbties, zina kas garšo kas negaršo, zina arī daudz notikumus apkārt kam var piešķirt nozīmi labs vai slikts, vai arī par to nav vērts iedziļināties, dažreiz pat nenojauš lietas kuras nemaz nav zinājis.
Dažreiz liekas jocīgi ka ja kaut ko jaunu kāds tev parāda vai iemāca tad visur apkārt sāc pamanīt arī šo pašu lietu ko pirms tam nekad nebiju redzējis. Tas viens kas nekad nemainās vienmēr ir līdzās.
Pašā sākumā rodas jautājums kāpēc Es piedzimu, vai arī dažreiz gan domas, gan apkārtne nemaz negrib pieļaut šīs domas rašanos, bet ja tev ir paveicies sajust šo domu tu arī sajuti to vienu kas nekad nemainās. Tas viens liek aizdomāties vai vispār apkārtējā pasaule ir īsta? Kā es zinu ka šis cilvēks ar kuru runāju vispār ir īsts? Vai tik es ar sevi nerunāju?
Kad mēs ejam gulēt mēs aizveram acis un joprojām paliekam, ir mirklis no aizmigšanas un pamošanās kurā it kā nekā nebija, bet joprojām ir tas viens kas to var atpazīt ka tajā mirklī nekā nebija. Brīži kad mēs sapņojam, sapņi iet kā karuselis, bet lēnām sāk palikt jocīgi ja mēs domājam par to vienu kas nekad nemainās. Un tajā brīdi sapņi sāk palikt jocīgi jo mēs sākam saprast ka daudz kas neparasts notiek, un tad pamostamies un nedaudz vel domājam jo ar mums ir tas viens kas nekad nemainās.
Dažreiz es pārdzīvoju dažreiz es priecājos pār kādu notikumu kurš vēlāk tāpat aizmirstās, kāpēc tik ļoti liela nozīme notikumam kurš aizmirsīsies? Vai notikumam kurš pārstās būt. Lai arī tajos brīžos ir prieks, vai bēdas brīžiem paliek jocīgi jo ar mums atkal ir tas viens kas nekad nemainās. Tas it kā vēro mūs, bet ja tas vēro mūs kā mēs viņu varam sajust. Bieži vien uzdodot sev jautājumu Kas es esmu? un koncentrējos uz to kas nekad nemainās paliek ļoti jocīgi, paliek it kā klusums, un sajūta ka tas viens kas nekad nemainās esmu es patiesībā. Tas esmu Es kas paliek pāri un ir vienmēr. Tas es kad priecājos, tas es Kad bēdājos vienmēr ir nemainīgs un vēro. Tas es kad redzu sapni, tas es kas pamostas no sapņa joprojām ir nemainīgs un vēro it kā pats sevi.
Uzdodot sev jautājumu koncentrējoties uz to kas nekad nemainās, kā sajūtu sevī, liekas ka iedziļinies pasaulē ar ļoti lielu ātrumu virzoties pretim sev. Pārņem bailes vai jocīgas sajūtas bet vienmēr ir tas es kas nekad nemainās.
Šis Es kas nekad nemainās zina visu, dažreiz kad notiek kāda problēma tehniska vai ikdienišķā sajūtot šo sajūtu es varu uzdot jautājumu iedziļinoties tajā, un pēkšņi sāk visāda nesaprotama informācija uzrasties galvā kā sajūtas, drīzāk pat sevī. Tās ir ļoti grūti saprast un izskaidrot, gluži kā nesaprotamu sapni, bet ar laiku tas viss kļūst daudz saprotamāk jo mēs sākam apgūt sarunu valodu, vai sajūtu valodu ar šo kas nekad nemainās.
Cilvēki kuri šo kas nekad nemainās ir sajutuši bieži vien ir ar jocīgu un patiesu smaidu, it kā saskatoties ar šo cilvēku tu jau zini to. Vai acīs ir mirdzums, vai sevī jūti šo cilvēku jau, it kā pazītu viņu jau sen, bet redzi pirmo reizi. Lai arī aiz visa realitātes teātra šim cilvēkam uzdodot šo jautājumu uzreiz viņš var nobīties vai nokautrēties jo nespēj uzreiz būt patiess. Lai arī kā taču šis Es kas nekad nemainās ir vienmēr līdzās un pat man mirstot viņš ir līdzās un redz un vēro. Lai arī Man nomirstot, nevārētu teikt ka tāds es vispār jebkad nomirst. Jo pašu nāvi neviens nepieredz, šis Es kas nekad nemainās pieredz tikai pārejas brīdi, kā sapni. Uz citu sapni gluži kā mēs pamostamies no tikpat īsta sapņa un saprotam ka tas nebija īsts sapnis, lai gan likās ļoti īsts.
Šis es ir tagadnes mirklis, kura ir vienīgā dzīvība, šis es sajūtot to un iedziļinoties tikai tagadnē rada ļoti lielu mīlestības sajūtu un mirkli kurā vari pateikt Šis Es beidzot esmu dzīvs. Šis es Tagad nedomā, ne par nākotni ne par pagātni. Šis es Esmu pati patiesība, pati dzīvība. Šis Es ir viss visums manī, ja pat tajā mirklī mēs skatāmies uz kādu ziedu, vai cilvēku no malas Šis es sajūt patiesu mīlestību tajā, it kā Es būtu gaisma kas spīd no šī cilvēka ar mīlestību. Vai tas būtu nabagas kas sūdzas par dzīvi, vai arī bagāts cilvēks, vai arī pat parasts zieds kas aug ceļa malā, viņos visos ir viena vērtībā iespējams daudzos neapzināti ir šis es nogājis malā paslēpies jo nevēlas iztraucēt, bet tie kuri spēj būt brīvi kā šis parasts zieds ceļa malā, kurš nav ne domās par nākotni, ne domās par pagātni, ne uztraucoties par savu eksistenci, nedz arī domājot par to kā tādu, šis zieds izbauda pašu dzīvības mirkli, šis es izbauda visskaistāko ko dzīve spēj sniegt. Es kas vienmēr ir klusējis sevī, Es kam vienmēr ir nepievērsta uzmanība, beidzot ir pamodies un izbauda pašu skaistāko no dzīves, pašu lielāko dzīvības mirkli.
Šis Es jūs visus ļoti mīl! Šis es vienmēr ir jūsos!
