Atbildot uz visu laiku uzdoto jautājumu, mūsdienu bērns..
Redzi, reizēm tā skan kā diagnoze, tomēr ja pieņem ideju par dvēseles evolūciju, tad tas ienes mazliet skaidrības.
Viņš ienāk redzot pasauli caur mīlestības palielināmo lēcu. Viņš prot mīlēt un māca mīlēt, un tomēr pieaugušais, kas ir uzkrājis pieredzi, joprojām iet aizsietām acīm pēc ierastās takas, tas joprojām baidās uzticēt gudrākajam ieviest inovācijas, ļaut evolucionēt arī cilvēcei.
Es kā pedagogs bieži dzirdu no vecākiem, viņiem ir jāiemācās bērndārzā un skolā,man nav laika ar viņu ņemties vēl mājās. APSVEICU! Līdzcietību ar kādu bērns ieradās jūs drīz iznīcināsiet.
Ja es jautāju bērniem no 8-13 gadu vecumam, visbiežākās frāzes ir ,, ES ienīstu skolu,, un ,, skola ir elle,, un šiem tekstiem nav īsti sakara ar skolu, bet attālināšanos no viņa paša realizēšanās, kas tiek apspiesta.
Jaunieši no 14-18. Gadiem visbiežāk saka, ka mācās vecāku dēļ, vai tādēl, lai būtu nauda un ienesīgs darbs! Viņš jau ir sapratis, ka pašrealizēšanās būs jāpagaida..
Privātās sarunās bieži jautāju vecākiem- Vai Tu pazīsti savu bērnu?
Laiks, kurā Tu vēro bērnu Tev patiesi var atklāt daudz un varbūt atklāt, ka mazs būdams viņš zin, ka šī ilūzija ir gaistoša, viņš pazīst AVOTU,viņš pazīst otru kā sevi pašu..viņš zin, ka steigties un nepaspēt ir tikai frāzes. Viņš pazīst valodas saziņai ar visu dzīvo un pats ar sevi.
Viņš mīl visu un nepazīst neiespējamo, bet tu turpini domāt, ka viņš ir tavs.
Nepārproti, nedz attālināšanās, nedz pārlieku liela rūpe ir nevietā.
Veido valodu ar viņu, klausies viņā, esi klātesošs, ved sevi aiz viņa un mācies!
Jūti bezgalīgi skaisto dāvanu caur ko pieredzēt atgādinājumu mīlēt.
No sirds uz sirdi,❤️❤️❤️
Linda
I like it
