Pirms nāves cilvēki visbiežāk nožēlo, ka viņiem pietrūcis drosmes realizēt savus sapņus un izpaust patiesās jūtas un arī to, ka pārāk daudz strādājuši. Cilvēku pirmsnāves pārdomas apkopojusi austrāliešu medmāsa Bronija Veira, kas ilgus gadus aprūpēja mirstošus cilvēkus. Šī pieredze viņu iedvesmojusi uzrakstīt par to grāmatu.
«Mani pacienti bija cilvēki, kas bija devušies mājās nomirt, un mūsu kopā pavadītais laiks bija ļoti īpašs,» norādīja Veira, kas pacientus aprūpēja trīs līdz 12 nedēļas pirms nāves.
«Cilvēki nāves priekšā piedzīvo būtisku izaugsmi, un dažas pārmaiņas bijušas patiešām fantastiskas,» sacīja medmāsa.
«Katrs piedzīvoja virkni emociju, noliegumu, bailes, dusmas, nožēlu, vēl vairāk noliegumu un galu galā samierināšanos. Tomēr katrs pacients pirms nāves atrada mieru», skaidroja Veira.
«Kad es viņiem jautāju, vai viņi kaut ko nožēlo savā dzīvē un vai viņi vēlētos, kaut būtu rīkojušies savādāk, vienmēr atkārtojās līdzīgas tēmas», viņa sacīja.
Visbiežāk aizgājēji nožēloja, ka viņiem pietrūkusi drosme dzīvot saskaņā ar sevi, tā vietā dzīvojot tā, kā no viņiem sagaida citi.
«Tā ir visbiežākā nožēla. Kad cilvēki saprot, ka dzīve ir gandrīz galā, un skaidri atskatās pagātnē, viņi pamana, cik daudz sapņu nav piepildījuši. Vairums cilvēku nav realizējis pat pusi no saviem sapņiem. Daudzi arī apzinās, ka viņi mirst tādēļ, ka viņi savā dzīvē ir izvēlējušies vai nav izvēlējušies noteiktas lietas. Veselība nodrošina brīvību, bet reti kurš to saprot, pirms to ir zaudējis», norādīja Veira.
Otra biežākā nožēla cilvēkiem bijusi pārmērīga sevis veltīšana karjerai, ko pārsvarā atskārtuši vīrieši.
«To sacīja ikviens vīrietis, kuru es aprūpēju. Viņi bija palaiduši garām savu bērnu uzaugšanu un attiecības ar savām partnerēm. Visi vīrieši, kurus es aprūpēju, smagi nožēloja, ka viņi lielu daļu no savas dzīves pavadījuši darba rutīnā», sacīja medmāsa.
Arī daļa sieviešu nožēloja aizraušanos ar karjeru, bet lielākā daļa no viņām bija no vecākās paaudzes.
Daudzi cilvēki pirms nāves arī nožēlojuši, ka viņiem pietrūkusi drosme paust savas patiesās jūtas.
«Daudzi cilvēki savas jūtas ir apspieduši, lai nekonfliktētu. Tādēļ viņi samierinājušies ar vidusmēra eksistenci un nekad nav kļuvuši par to, ko viņu spēkos būtu bijis sasniegt.»
Ceturtā biežākā nožēla ir senu draugu pazaudēšana, gadu gaitā neveltot pietiekoši daudz uzmanības draudzības uzturēšanai.
Daudzi cilvēki pirms nāves arī nožēlojuši, ka dzīves laikā nav dāvājuši sev vairāk laimes un prieka.
«Tā ir pārsteidzoši izplatīta nožēla. Daudzi cilvēki līdz pat pašām beigām neapzinās, ka laime ir izvēles iespēja. Viņi palikuši iestrēguši vecos paradumos un rutīnā. Viņi ļāvusi ieraduma komfortam pārmākt emocijas un arī fizisko dzīvi», sacīja Veira.
«Aiz bailēm no pārmaiņām viņi citiem un paši sev izlikušies, ka viņi ir apmierināti, kaut arī dziļi iekšienē viņi ilgojušies kārtīgi izsmieties un kādas iepriecinošas muļķības savā dzīvē», norāda medmāsa.
LETA
Piektdiena, 3. februāris
