Reiz pie manis ieradās mamma, sazināties ar dēlu. Situācija bija sarežģīta, slepkavības gadījums- bija skaidrs, ka stunda ir maksimāli īss laiks, lai es ļautu runāt mammai, tāpēc ienākot uzreiz liku klusēt un tikai māt ar galvu. Kāpēc pēc lūguma šo stāstu ?
Tāpēc, lai jūs zinātu, cik ļoti informācija spēcīgi iedarbojas uz enerģiju tā, lai tā vien dēļ aizgājējs nespētu momentā šauties mājās.
Visu situāciju neapstāstīšu, vien frāzi, ko viņš mātei pateica:
,, Mamm..es tak Tev teicu, ka matemātika man tā arī nenoderēs.,,
Viņam bija 20, tikko viņš piebeidza matemātikas eksāmenus ar vājprātīgu neizpratni par tiem. Tā bija viņa lielākā sāpe..atnākot es cenšos iet to ceļu, ko vēlējot pieredzēt,un ejot, iekļaujoties, apgūstot, mācoties visu, ko viņi vēlas, es aizmirstu sevi līdz kādu dienu sev prasu, ko es šeit daru, kāpēc vispār šeit esmu? Es uzvelku melnu cepuri sev pār acīm un skatos ekrānā, lai tikai būtu prom. Jūs man jautājat, kas mani interesē, bet neļaujiet runāt.
Mēs domājam, ka šī ir mīlestība, ak protams, es vēlos, lai maniem bērniem viss ir skaisti un veiksmīgi, un tad jūs aizsieniet viņiem acis diktējot, kur tiem iet. Tie cauri sāpēm laužas, kamēr padodās un kļūst tikpat nelaimīgi kā jūs paši. Un man taču liekas, ka mīlu viņu jau pirms viņš ierodas... Ak tā..
Tu jauc sevis nemīlestību ar viņa mīlestību, ja gaidot domā viņam vārdu, kādas drēbes pirksi, kādos ratos liksi, un kad sagaidi, sapņo kā viņš skries un apgūs neskaitāmas prasmes, jo esi pārliecināta, ka viņš ir ģēnijs, un tad, ka viņš saka nē..Tu atbildi, nav tāda vārda, visi var, Tu arī.
Vai Tu maz esi sajutusi mīlestību esot tieši šajā brīdī kopā ar to ienācēju kā brīnumu Tavā priekšā? Viņš taču nav Tavs.. viņš ir pats sev. Viņš nav jālabo, viņš ir ideāls arī tad, ja nepareizs.
Cik stipri bērns raud, kad klusībā ar sevi pirms miega runā par māti un tēvu..,,kaut viņa man atļautu,,..,,kaut viņš nedusmotos,,...kaut viņš no rīta man ļautu būt man.
Ak Dievs, kā mīl bērna sirds! ...un kā mīl mūsējā...
Tik lielai sāpei bija jāizsakās, lai viņš mīlot atkal dotos prom, pateicībā par satikšanos ar sarežģīto tēvu un aizņemto māti, un viņā mīlestība uzplauka pret visu cilvēki un katru, ko ceļā satika.
- Vai kaut dienu es spēju viņus nelabot?
- Vai kaut dienu es spēju viņiem nelikt?
- Vai kaut dienu es spēju neizdomāt viņu vietā?
- Vai kaut dienu es atļauju sev kļūt mazākam?
- Vai kaut dienu es ieskatos viņā, lai patiesi ieklausītos, patiesi ieskatītos?
- Vai es ļauju viņam mācīties pašam?
- Vai kaut dienu es ļauju lai viņš mani ved?
dziļi sirdī,
Linda
