Es ceļoju domās.
No dienas kad es nācu šajā dimensijā Es kā gaismas, smalkas gaismas būtne, gaisma kas ir tik smalka kā rentgena stars, ko nevar pat acīm redzēt, tiku apveltīts nezināmu iemeslu dēļ interesantā un nesaprotamā veidojumā ko dēvē par ķermeni. Šis Es no mīlestības pilnas gaismas ieplūst fiziskā smalkā ķermenī kurā rodas domas, tausta, dzirde, redze, bet šis viss ir tik rupjā formā un uztver tik niecīgu daļu no paša bezgalīgā visuma- kurā jebkas ir iespējams, jebkas ir bijis, jebkas var būt!- un šis fiziskais Es uztveru ļoti mazu segmentu no pašas bezgalīgās pasaules un bezgalīgām iespējām.
Šim fiziskajam Es ir dots vārds, kas veidojas no fiziskām skaņām, šim es ir dots ķermenis kurš veidojās no fiziskām daļiņām, šim es ir dotas domas kuras patstāvīgi saka, Tu esi dzīvs, Tu esi te, Bet kur es patiesībā esmu? Kur ir šis Es? Kurš redz? Kurš vēro? Kurš sajūt, kurš apzinās ka ir? Kur es patiesībā esmu? Un kāpēc es redzu to ko es tieši tagad redzu?
Šis Es tālu, tālu prom vietā kur nav nekas, ne gaisma ne tumsa, ne telpa, ne tukšums apzinās sevi, un vēro šo pasauli caur fizisko ķermeni, šis Es pats izvēlējās kādu dzīvi dzīvot, kādus notikumus, kādus priekšmetus, kādus cilvēkus, kādus laikus vēlas piedzīvot. Bet šis fiziskais Es dienu kopš piedzimu ir stāstījis man par šo pasauli un par šīm jaunajām mazajām mājām ka tās ir manas lielās skaistās mājas. Rodas sajūta, ka tikai nabagais centīsies stāstīt cik bagātu dzīvi dzīvo, taču pats dzīves bagātākais klusēs un vēro.
Es vēroju šo fizisko, Es vēroju kā domas spēj pārņemt visu fizisko ķermeni, kā viena niecīga doma par jebkādu lietu spēj pārņemt cilvēku pūļus, kā tūkstošiem cilvēki dienā vadās pēc dažām domām, cenšoties to īstenot savā mazajā fiziskajā pasaulē. Ieejot cilvēku pūlī, mierīgi un dziļi ieelpojot šis Es sāk apzināties sevi un ar visuma acīm vēro, cilvēku rindas, plūsmas, gaismas, trokšņi, domas, ciešanu domas, laimes domas. Šie cilvēki dodas meklēt ko jaunu veikalu plauktos, bet šeit ir tikai divas lietas ēst un dzert, ko sadala pa tūkstošiem nosaukumiem, uzņēmumiem kuri cenšas kļūt par vadošiem, cenšas sasniegt vairāk, cenšas būt savā mazajā fiziskajā pasaulē ar vārdu ES Esmu! Man pieder! Tūkstošiem cilvēku skrien aizstāj veco ar jauno, vecu domu ar jaunu domu, lai gan Es kas vēro pašu laiku nejūt, un vēroju šo domu vadītos pūļus viens kurš ir upuris un viens, kurš ir medītājs. Viens kas ir laimīgs, un viens kas ir nelaimīgs, bet Es joprojām vēroju, kā doma spēj pārņemt pat viss apgarotāko cilvēku. Turot rokās naudas zīmi prāts saka daudz vai maz, bet Es klusēju un vēroju kāpēc šis prāts man kaut ko cenšas teikt. Jo tā ir tikai doma.
Šis Es nedomājot ir veidojis pasaules, piedzīvojis skaistas dzīves, kurās ir tikai gaisma, tikai dievišķas būtnes, tikai tīrība, vai tikai ūdeņi, tikai Jūras, tikai putni, un turot šo naudas zīmi rokās prāts saka - tas ir maz, strādā vairāk! Vai apzinoties bezgalību darot vienu darbību (strādāt) es spēšu atgriezties bezgalībā? Vai šī prāta skaņa nav veids kāpēc cilvēki ir neziņas vadīti, no ciešanām uz laimi un no laimes uz ciešanām? Cilvēks raud kad cieš, Cilvēks priecājās kad vinnē, cilvēks dusmojas par otru cilvēka rīcībām, bet šīs maņas, šīs domas, šīs emocijas ir kā barība nākošai emocijai, un katra nākošā emocija būs vairāk vērtīga pa iepriekšējo, bet ja mazāk vērtīga tad radīsies nožēla, ka šoreiz tik maz, vai daudz.
Šis Es dziļi ieelpo, un cilvēku pūlī apjūk, Šis es redz gaismu cilvēkos, Šis es sajūt laimi visā dzīvajā, Šis esi patiesā laimē ceļo no pasaules pasaulē, šis Es sapņo dzīvi kādu vēlas, un šis fiziskais Es cenšas iemainīt to visu. Šis fiziskais Es ir kā iznīcība kas iemaina visu laimi, dabu, brīvību, skaistumu pret priekšmetiem, pret skaļām rūpnīcām kuras vel vairāk objektu un produktu veikalu plauktos pildīs, un tad būs nepieciešams vel vairāk cilvēku kuri savu priekšmetu krājumus papildinās.
Ja Es būtu gaisma, tad prāts būtu melns kupols kurš neļautu gaismai cauri spīdēt, Ja es būtu prāts tad es gribētu vairāk jo man nebūtu nekā. Bet šis Es nav neviens šis es Ir kas vairāk par jebkādu veidojumu, vai arī šis Es nav pat veidojums.
Šis Es ar laimi vēro bērnus kuri spēj būt brīvi no prāta redzēt pasauli ar vērojošām acīm, šis Es redz prieku putnos par skaisto dabu ko pasaule dāvā, šis Es redz laimi ūdenī kas sniedz dzīvību pasaulei, šis Es jūt sevi kā dievišķu gaismu kas bezgalīgi mīl un priecājas par šo skaisto pasauli. Šis Es bez prāta spēj mīlet, lidot, sasniegt, nosapņot jebko šajā sapnī jo nav prāts kas ir kā melns kupols.
Šis Es esmu arī tevī, un spēj tev dot cik vien daudz mīlestības un prieka un laimes cik vien vēlēsies saņemt ja vien tu redzēsi pasauli manām acīm!
Šis Es esi tu, tu kas redz, tu kas sajūt sevi, tu kas sajūt savas domas, tu kas vēro savu pasauli.
