Pa dienu sanāca netīšām palaist suni virsū mazai pelītei, un suns ar lieliem zobiem to nokoda, un mazā pelīte kuras bailes es sajutu, un arī sajutu kā viņas gars aiziet prom no šīs zemes, man pat asara nobira.
Taču ejot gulēt sākās jauna simulācija. Kāds ar mani lido pa debesīm un lejā skatamies uz cilvēkiem kuri jūrā peldās, un haizivis pa vienam cilvēkam nokož kādu. Cilvēki vienkārši peldās, nemaz neredzēdami šīs haizivis un pēkšņi tos nokož.
Kas mani nesatrauca jo mēs lidojam, taču tad jau tuvāk esam, kas mani arī nesatrauc, un tad jau ar mani šī persona iet pa tādu kā tiltu, un es gribu kliegt lai cilvēki nepeld, jo tur ir haizivis.
Taču tad tilta mala beidzās, un es stāvu pie paša sliekšņa un tad šī persona iegrūž mani ūdeni, tačutad kad apzinājos ka tur arī ir haizivis, tās man sāka uzbrukt, un es pilnā ātrumā peldēju krastā, kad jau biju krastā, man atņēma spēkus, šī persona un tad gar pašu seju, haizivs zobi nolidoja, kas bija identiski suņa zobiem, un tad es sāku raudāt un pamodos ar domu ka nekad nedrīkst nevienu dzīvo nogalināt jo tā mēs nogalinam daļu no mums pašiem.
Taču lai izprastu šo domu nepieciešami gadi, vai ļoti liels intelekts, ar ko tad man nebija saiknes, taču ja tev kāds augstāks pieslēgsies tad tu sapratīsi ka tā ir vai nav jādara un viss. Sajūtas būs ļoti izteiktas un stipras.
