Stāsts sākas pašam stāstam no vidus lai samazinātu lasāmo tekstu.
Enrico nonāca diskusīja ar vienu zemiešu cilvēku. ( tas ir stāsts nevis real case )
Diskusijas laikā cilvēks saka Enrico : Ja tu vēlies ēst tev ir vajadzīga nauda, jo tad veikalā varēsi nopirkt tomātus, un pāēst.
Enrico domā ārprāc kāpēc man ir vajadzīga kaut kāda garlaicīga nauda, ja es varu pats ņemt un iestādīt tomātus! Viņš sajūsmas pilns devās uz vietējo dārzu pie tantiņas un teica, Es šeit gribu stādīt Tomātus!
Uz ko tantiņ pārsteigumā atbildēja uz priekšu! Enrico paņēma sajūsmas pilns iesprauda sēklu melnzemē, un sajūsmā dancoja riņķī ārprāc cik interesanti es tulītās ēdīšu tomātus!
Tantiņa saka - Tomāti lēnām aug,un tos ir jākopj... Nosākuma tie izaug maziņi un tad lēnām stiepjās un stiepjās.
Enrico nodomāja cik šis proces ir auzraujoš es varu aprunāties ar mazu tomātu bēbīti kas lien no zemes ārā, es tam stāstīšu pasakas, un katru dienu skatīšos kā viņš aug.
Pēc pāris dienām izauga pirmie astmi, un Enrico ar lielām acīm bolijās, ārprāc cik interesanti mans pirmais mazais draudziņš.
Kā tev iet, ko tu dari kā tu audz, vai tev ir labi?
Enrico iedomājās, kā es tevi ēdīšu, un mazā lapiņa nedaudz novīta.. un tad Enrico saprata, ne ne.. nēēdīšu es par tevi rūpēšos, un asniņš nedaudz uz augšu pacēlās, un Enrico saprata ka šim tomātam ir nepieciešami draugi!
Viņš apvaicājās tantiņai vai var neduadz aprakt riņķī zemi,un atnest visādus draugus..? Tantiņa vispār nedaudz pasmaidīja jo vintuļā dzīve kļuva aizraujošāka...
Enrico domāja kas mazajam tomātiņam varētu interesēt un ar ko viņš draudzēsies. Aizskrēja uz mežu uz pļavām un atnesa pilnu sauju mazu draudziņu, vienu koka stādu, margrietiņu un apstādīja tomātam riņķī. Un iepazīstināja mazo tomātiņu ar jauniem draugiem....
Tomāts jau bija paaudzies vairāk un Enrico tā pastijās riņķī tantes dārzā un ieraudzija tur nebeidzamu lauku ar puķēm un ziediem, un krūmiem, šis ieraudzīja arī augu krūmus kā jāņogas, upenes, utt.. Enrico saprata vai dieniņ... Cik interesanti... Te ir vēl un vēl nebeidzami lauki kurus kopt un kopt... Ar katru krumu viņš sāka veidot dialogus, viņš tantiņai teica, ārprāc cik neiedomājamā visumā tu dzīvo te ir vēlviena galartika ar aizraujošiem piedzīvojumiem tavā pašā pagalmā.. Uz ko tantiņa pastījās un domājā... Droši uz priekšu...
nepagāja ne mēnesis ka viss dārzs bija pienests pilns ar augiem, kokiem palmām, putniem dzīvniekiem, ķiršu kokiem, un izrkstas bedres dobes, sanesti dzīvnieki, Tantiņi bij liels acis jo pār viņas māju gāzās pāri visi saugušie stādi, jo stādiem šī draudzība un parunāšanās un sajūsma iedeva augstu dzīvs prieku...
Enrico tantiņai prasīja, klau nav vairs viets nekam!! Ko lai mēs daram? Šis dārzs ir sajūsmas parpilns, te vēl nedaudz un viss sprāgs pāri malām... Tantiņa teica... Nekas cits neatliek kā pārdot...
Lai nu kā tas stāsts turpinājās, drīz būs braucošais video par šo dabs tēmu, un nometnē iegūtām info.
Taču galvenā lieta kas mani ļoti aizrāva, šajā visā, bija tas kā būtnes kā Enrico redz dabu... - Pārpilnības, mīlestības, sajūsmas pilnu, draudzības pilnu, aizrautības pilnu, un piedzīvojumu pilnu. Ja tu esi ar dabu, tev nekad nebūs skumji, garlaicīgi vientuļi, jo tev ir viss.. Nevienu brīdi nebūs garlaicīgi vai depresīvi, jo daba vnm aiznesīs tevi jaunā piedzīvojumā un atklāsmē, daba ir tie paši dzīvnieki, tās pašas būtnes, tikai savādākā formā, un savādāka sarunā ar tevi.
Cheers!
Tomāts izauga brašs un liels, Bet Enrico nesaņēmās apēst viņus kā vien noplūkt un priecāties, katrs solis kuru mēs speram sajūsms vadībā ir solis kurā paverās jauns visums, jauns iespējas un jauni neaizmirstami mirkļi, tomāts kurš bija tavās domās sajūsmas pilnā izaicinājumā, tagad ir tavās rokās kopā ar kuplu kuplu dārzu, vēlējies vien tomātu, bet ieguvi veselu visumu pilnu dārzu, ar daudz jauniem aizraujošiem draugiem, kas to vien dara kā vēlas tev palīdzēt un ar tevi dalīties.
