Šī stāsta pirmsākums ir kāda vīrieša ceļojums uz Āfrikas valstīm. Šim vīrietim vārdā Jāzeps bija jādodās pāri tuksnemsim vietējo arābu pavadībā. Tākā šis ir moderns stāsts, vīrietis ceļojumā devās ar mašīnu. Kad mantas bija sakrautas bagāžniekā, Jāzeps sarēķināja ka šim garajam 3 dienu ceļojumam nepieciešams apmēram 15l dzeramā ūdens. Un pārtika, lieka degviela - modernā laikmeta vērts pieminēt. Un saules briles kā arī labs noskaņojums, jo vis notiksies gludi kā smērēts.
Jāzeps stāv jau 30 min skatās pūlkstenī un gaida kur ir viņa pavadonis Arābs. Arāba vārds bija Muhabičs. Pēc nepilnām 3 stundām ar kavēšanos ieradās Muhabičs. Viens pats plikās drānās, un ar žilbinošu smaidu sejā. Tam mugurā tumši brūns krekls, gaišas bikses un melni mati. Tas pamirkšķināja acis un paspieda roku Jāzepam. Saraustītā valodā teikdams Sveiks draugs.. Paklanijās un Jāzeps varēja noprast ar šiem rokas mājieniem, ka Muhabičs ir pateicīgs par katru ceļojumu un notikumu savā dzīvē. Nu tie varēja doties ceļojumā, iesēdās mašīnā un no žilbinošā acu skata ko staroja Muhabičs, Jāzeps apdula jo piemirsa un prasīja Muhabičam.. Klau - Kur ir tavas mantas? Muhabičs mirkšķinādāms acis un kratot galvu saka... Braucam.... Jāzeps apstājās ceļa malā, un saka klau ūdens mums diviem nepietiks jāpaņem vēl... Muhabičš smaida ar milestības pilnām acīm.. un saka Alahs par visu parūpēsies!
Jāzēps lēnām saprata, tāa.... Jāpstājās un jāiet pēc ūdens vēl 15 l... Kad jāzeps vēl 15 l ūdeni iekrāva mašīnā, domāja pie sevis - Alahs par visu parūpēsies, bet man jāiet nest Muhabiča ūdens. Pēc brītiņa Jāzeps piesēdās pie stūres, aizcirta durvis pastījās Muhabiča virzienā, un Muhabičam seja pilna smaidu, acis mirds, un māj ar roku, - Braucam turp! Turp jābrauc. Jāzeps pie sevis nodomāja ka vien šim vīram īstenība jebkurš virziens ir pareizs. Un laikam jau vien tā tam jānotiek un paturēja neapmierinājumu pie sevis. Protams pēc brīža Jāzēps sarpata ka vēl pa ēdineu jādomā tak.. Un tāka jau no pilsētas diezgan tālu tuksnesī bijām iebraukuši, Jāzeps tikai intereses pēc prasīja Muhabičam...
Klau Muhabič, ko tu ēd?
Muhabičs pagriežas pret Jāzepu.. Smaida, un saka... Es ēdu to ko Alahs man dod..
Jāzeps pilnīgi apjuka un nelies izmisums iestājās.. - Kur lai tagad Muhabičam ēdienu rauju?
Jāzeps tad nodomāja vabrūt tuksneša ceļotāji ir īpaš tipāžs...
Pirmā nakts tuksnesī pavadīta veiksmīgi.. Agrā rītā Dodamies ceļojumā tālāk...
Nevaram uzsākt braucienu jo Muhabičam ir rīta matra jāskaita, tā ilgst apmērām 1 stundu. To brīdi Jāzeps knarījas, dīdījās, skatījās pulkstenī, sita kājas pret zemi... Un nevar nogaidīties, un iet pie Muhabiča, un saka.. - Muhabič, mums ir jādodās, šis ir karsts tuksnesis mēs nevaram lieki laiku tērēt... Muhabičs smaida, pasaka savus pedējās mantras vārdus. Un smaidīgs pieceļās, Jāzeps tajā brīdī iestījās Muhabiča acīs, tajās bija redzams, pilnīgi nekāds satraukums,- mēs esam tuksneša vidū, skaitam mantras, mums ir rezerves tikai 2 dienām, ja nu kas atgadās, bet Muhabča acīs ir absolūta tagadnes izbaudīšana. Muhabičs saka Jāzepam - Alahs jau visu ir izplānojis!
Jāzepam šis Alaha vārds jau izraisīja šermuļus un Muhabiča spīdīgās acis izraisīja dziļas bažas... Jāzeps paņēma no kabatas saules briles un uzlika Muhabičam uz acīm, un sacīja Alahs tā vēlējās. Uz ko Muhabičs pateicībā skatījās debesīs un teica Ahkbar! Jāzeps jau nervozs, ieleca mašīnā grieza atslēgu un atslēga nolūza... un Jāzeps iekliedzās... un sāka sist pa stūri, un pie sevis sacīja, -Es vairs nekādam allaham un Muhabičam neuzticēšos... rezerves atslēgas nav, Atpakaļ ceļš ir garāks pa turp ceļu, esam tuksneša vidū, un Jāzeps paskatās uz Muhabiču, Muhabič tur rokas gaisā pret debesīm, un saka Ahkbar! Paklanās.
Pāris stundas vēlāk..
Jāzeps ar Muhabiču sēž uz jumta mašīnai un Jāzeps prasa.. Klau Ja Alahs par visu parūpēsies, varbūt viņš varētu ari parūpēties par nolausto atslēgu... Muhabičs, viss ir Alaha gribā un rādija ar pirkstu pāri horizontam tur nāca vesels kamieļu bars ar jātnieku. Pēc brītiņa jātnieks apstājās tieši blakām Jāzepa mašīnai, nokāpis lejā, ieraudzījis Muhabiču ar melnām saules brilēm pārlaimīgu dzirkstošu smaidu un izmisušo Jāzepu sacīja - Ah.. Eiropietis.. Tiem tuksneša vidū vienmēr katu kas atgadās, pat tur kur nekā nav tie māk izveidot sev problēmas. Jāzeps prasīja vai var palīdzēt ar mašīnas iedarbināšanu, Jāzeps atvēra motora pārsegu un sacīja - nevar iedarbināt. Kamieļa jātnieka sejā un domās varēja saskatīt ka augstāko tehnikas pilotāžu viņš ir sasniedzis sadedzinot veselu transformātora māju cenšoties tosterī izžāvēt zeķes. Tad nu ieraugot šo brīnumu kas darījas šajā motora telpā, jātniekam galva sareiba, un notecēja viens sviedra pilnies no pieres. Jātnieks pie sevīm bīstījās, daļēji šis ir arī iemesls kāpec pametis pilsēta jo tajā ir elektrības vadi! Jatnieks paņēma savu koku un ietrieca to aizvērtām acīm vietā kur mājoja vairāki elektrības vadi, tie protams sadzirksteļoja un mašīna pati iedabrinājās.. Jāzepam lielas acis, paceļ galvu uz Muhabiča pusi, tas pārkarājies pāri logam saulenēs smaida... Un Jāzeps saka - Es zinu es zinu! Alahs par visu ir padomājis. Jātnieks saka - Savādāk šeit lietas nenotiek.. Un jātnieka sirds pārstāja satraukti dauzīties, un klusumā pie sevis noteica Ahkbar...
Jāzeps kurš nekad neticēja brīnumiem, stāvēja tieši tiem pa vidu pašā kūlminācījā. Jāzepam lielas acis, - tu vari tik bliezst aizvērtām acīm un ar pārliecību teikt - Alahs par visu parūpēsies! Cik tas ir vienkārši! Tad jāzeps intereses pēc vaicāja šim nu jau augsti godājamam Muhabičam.. Klau - kā tu iepazini šo Alahu?
Muhabičs smaida, - Alahu nevar iepazīt, Alahs notiek katru mirkli, viss ir viņa gribā un viss ir viņš...
Jāzeps .. Klusēja... Un saprata ka tas tuksneša ceļotājiem palīdz nomierināt prātu ka nepar ko nav jāsatraucās. Dod vietu brīnumam, jo šeit savādāk tāpat nenotiekas!
Jātnieks lepnu paceltu seju teica Jāzepam,- 50 naudiņas... Jāzeps... Ar lielām acīm, izbrīnījies vaicā par ko? par vienu sitienu? Jātnieks saka... 5 naudiņas par sitienu.. 45 naudiņas par sitienu pareizajā vietā. Nu jāzepam vairs nebija ko teikt, bet tajā pašā laikā ja vajadzētu šķirtos no vairāk naudiņām ka tik ātrāk tiktu ārā no tuksneša.
Pēc otrās pavadītās dienas ar Muhabiču un viņa piedzīvojumiem, Jāzeps sāka domāt, bet šis tak ir baigais dzīves stils.. Ne par ko nav jauztraucās, par visu Allahs parūpēsies. Un pietam tam Alaham ir diezgan interesanta humora izjūta.
Trešās dienas rītā, Jāzeps pieceļās ar dziļu smaidu sejā, reizē ara Muhabiču skaitīdams mantras un abi kopā smaida. Tie sāka trešās dienas piedzīvojumu! Mašīnu iedabrināja bliežot pa to pašu vietu, un tad nu Jāzeps blieza un teica - Alahs par visu parūpēsies un mašīna iedarbinājās kā vēl nekad agrāk, tā pilnīgi palecās un skanēja kā jauka simfonija. Muhabičs un Jāzeps ar smaidu pāri pleciem devās trešās dienas piedzīvojumā, Jāzeps jau vairs nebrīnās un teica Muhabičam.. Viss ir Allaha gribā! Un spieda gāzi grīdā, jo satraukties nav par ko! Muhabičs tik skatījās gaisā un smaidīja... Akbar!
Ierodoties galapunktā Jāzeps ar atvērtu sirdi, nodod nolausto atslēgu mašīnas īpašniekam.. Īpašnieks skatās uz diviem smaidīgiem vīriešiem, un vaicā.. - Aa kā jūs atbraucāt.? Jāzeps lepni paņem savu koka nūju, atver motora pārsegu, notēmē, un pārliecinošā tajā pašā laikā mierpilnā balsī saka - Alahs par visu parūpēsies un ar cirtienu uzsit par elektro pinumiem motora pārsegā un mašīna iedarbinās no pus apgrieziena. Muhabičam kuram nekad nav bijušas šaubas, redz tikai to kā šī dzīve un visu varenais notiekās! Un Jāzeps lepni iedod koka nūju auto īpašnieka rokās! Auto īpašnieks ar lielām acīm un koku rokās skatās kā šie nezināmie vīrieši pārliecinošā solī dodās prom! Jāzeps pagriezās un teica auto īpašniekam - Šoreiz tev šis sitiens pa brīvu! Auto īpašnieks brīnījās un palika pārdomās ,- iespējams auto vairs nepiedāvāt tuksneša ceļotājiem...
Pēc veiksmīgas vizītes Arābijā Jāzeps ierodas savās mājās. Jāzeps ir sapatis ka vieglāk dzīvot bez satraukumiem un viss pats atrisinās no sevis. Alahs par mums parūpēsies ir kā svētie buram vārdi. Ja kādreiz gadās ķeza, neuztraucies - Visu vareinais par visu parūpēsies jo vairāk.. Arī šī ķeza ir viņa gribā! Tad sanāk ka nemaz nav tādas ķezas ir tikai viss viņa gribā. Pasmējās par Muhabiču un nodomāja, ka šī laikam ir tipiska tuksneša apstarojuma effekts, tajā pašā laika vienīgais veids kā vieglāk dzīvot vidē kur nav uz ko vairs paļauties kā tikai kādu no visu varenajiem.
Jāzeps ar pilnu smaidu sejā ierods savā darba - Žurnālistikā. Lai gan ar vairāku stundu nokavēšanos tikuntā kolektīvs apbrīno Jāzepa burvīgo gara stāvokli, Jāzepa pārliecinošie soļi skanēja kā dziesma.... Tieši tajā dienā darba vidē bija liela spriedze jo bija jāsagatavo Jāzepa raksts par svarīgo vizīti tuksnesī, bet Jāzeps ar saules brilēm iesēžās krēslā un pārliecinošā balsī ar mirdzošu smaidu saka - Alahs par visu parūpēsies! Kožleni kožļājot kājas uzmetot ar visām kurpēm uz galda, Jāzeps iesēžas krēslā un sāk izbaudīt visu kas notiekās gluži tāpatās kā Muhabičs! Sekretāre satraucoši pieskrien pie Jāzepa un saka Jāzep mums nekavējoties jārīkojās..
Un Jāzeps atbild... Viss ir Alaha gribā! Alahs par visu parūpēsies! Un Jāzeps saprot to ka dzīvē pateisībā par neko nav jāsatraucās! Un ar mirdzošu smaidu Jāzeps izbaudīja kā viss pats atrisinās!
Jāzeps stāsts "Jātnieka blieziens pa drošinātājiem" izveidoja sensācīju visā Žurnālistikas karjerā! Jāzeps tik atcerās Muhabiča sejas izteiksmi un piebilda... Par visu parūpēsies Alahs!
Sekretāre tomer nolēma Jāzepam pavaicāt... Klau bet kur palika Muhabičs? Jāzeps pārliecinoši atbildēja - Alahs par viņu parūpējās!
