10 gadus jauns zēns un futbols.
Tāpat kā šis nenozīmīgais raksts tāpat arī daudzu citu nenozīmīgās dzīves ir Dieva sapņa spoguļojums.
Dievs gūst pilnību atrisinot intelektu, atrisinot to kādām sakritībām ir jānotiek lai tas notiktu. Gluži kā Kubiku, kādai jābūt kombinācijai lai visskaistāk saliktu Kubiku Rubiku pa katrai krāsai savā malā. Taču mūsu intelekts robežojas 3 dimensijās. Kā tas būtu ja Kubiks Rubiks būtu nevis 3x3, bet 1000x1000x1000x1000 un spirāles veidā? Kā tas būtu ja šis viens lauciņš būtu kā 1 cilvēku dzīve, kura patstāvīgi mainītos, un tā tūkstošiem dzīves katra savā lauciņā kura mijiedarbojas viena ar otru. Un kādas kombinācijas būtu jāveic ja viens lauciņš vēlētos nostāties blakām lauciņam kas ir otrā galā. Un kā tas būtu ja šis kubiks nemaz neeksistētu bet būtu vizualizēts tikai mūsu domās un mūsu domās tas patstāvīgi darbotos.
Stāts ir par vienu šo kombināciju, kura lika man saprast ka ir jāstāsta par šo stāstu. Stāts ir lai kāds no lasītājiem to izlasītu un šīs stāsts izmainītu šīs individuālās apziņas izpratni vai kaut nelielu daļu no tās lai šis indivīds veidotu izmaiņas savā nākotnes plānā un šīs izmaiņas veiktu jaunu saikni ar nākošo notikumu.
Kāpēc es guvu apgaismību? Mans stāts slēpjas vienā mazā bērnā kādā futbola spēlē. Starp visiem tūkstošiem kuri vēroja un jūsmoja par šo spēli, Dievam acīs iekrita tikai viens bērns. Viens 10 gadus jauns zēns kurš ar asarām acīs vēroja no sirds šo spēli, un viņš ļoti vēlējās lai viņa tēvs iesit golu. Lai iesit golu lai šādi viņš iespējams sasniegtu labāk atalgojumu, un lai šādi bērnam nebūtu jāredz vairāk māte kura nekad nesaka, bet klusībā sēžot pārdzīvo par bailēm kās būs ja nespēs nodrošināt bērnam labāku nākotni. Šim 10 gadus jaunam zēnam neinteresēja ne sava nākotne ne tēva nākotne viņš ļoti vēlējas lai māte nebēdājas vairāk, viņš ļoti šajā spēlē vēlējās lai Tēvs iesit šos nekam nenozīmīgos vārtus lai tas aktivizētu mazu cerību uz to lai mātei nebūtu vairs bēdu, vai vismaz kādu laiku par to nedomātu.
Jaunais zēns ļoti vēroja un klusībā lūdzās sev ar asarām acīs, lai gan tūkstošiem cilvēku nemaz neredzēja šo bērnu, tie redzēja tikai kā buma lēkā un ripo, un lido, šo bērnu redzēja un vēroja kas vairāk par visu bezjēdzīgo spēli ko visi slavēja un godāja.
Jaunais zēns ļoti vēlējās savādāku realitāti kurā Māte vairs nepārdzīvo. Bet kam bija jānotiek Dievišķā plānā lai šī realitāte īstenotos zēnam? Bija jāapvienojas divām dažādām realitātēm ar saikni kurā manu eksistenci nācās apvienot. Mums tikai liekas ka ir laiks lai gan tas ir tikai pieņēmums konceptā ko daži uztver kā neizbēgamu, daudzi pat nedzīvo šajos konceptos. Bet tomēr Zēns pat neapjautās ka vienā acu mirklī atradās savādāka pasaulē, kuru pat nespētu atpazīt neviens taču notikumi turpināja risināties. Bet kas mainījās?
Kādus 35 gadus agrāk pirms šī futbola arēna vispār bija būvēta, piedzimu es. Arī mana pagātne izmainījās kopš šīs spēles.
- Bet kā var izmainīties pagātne?
Ļoti vienkārši ja tu ikdienu pieredzi vienu un to pašu un nespēj mainīt nedz domas nedz savus uzskatus vai darbības secības pagātne arī nemainīsies. Bet kolīdz tu esi brīvs no jebkādiem ierobežojumiem, tu spēj ātri pieņemt jaunas idejas un domu gājienus. Piemēram, agrāk mēs visi dzīvojām pasaulē kurā 11. Septembri uzskatīja par terora aktu. Lai gan patiesībā tā bija veco ēku nojaukšana, ar spridzekļiem, un ļoti daudz citas shēmas saistītas ar nopelnīšanu. Kā arī daudzi joprojām uzskata skolu par vietu kur gūt zināšanas, tā tomēr paliek vieta kur skalo smadzenes bērniem. Ja jūs šādu domu pieņemiet tad jūs jau esiet izmainījuši savu pagātni.
- Kā?
Ja jūs sāksiet tam pievērst uzmanību un noticēsiet jūs arī redzēsiet ka tiešām visi par to runā, par to ir arī daudzās vietās aprakstīts, par to pēkšņi ir vairāk un vairāk informācijas lai gan agrāk nekad tā nav bijis. Bieži vien neapzināta jauna doma ko padziļināti uztveram ar emocijām izmaina visu pagātni nākotni un eksistenci, lai gan visi cilvēki paliek tie paši. Tā mēs neapzināti ceļojam starp pasaulēm lai gan tās visas šķiet vienādas, tomēr katram tā ir galīgi un pilnīgi savādāka. Arī šī dzīve ko tagad piedzīvo pēc šī teksta būs pavisam cita dzīve, taču tev tā liksies vienāda lai gan tā ir daudz savādāka. Bet pārejas ir saistītas. Moments aizstās nākošo līdzīgo momentu, un tā kā pa trepēm mēs kāpsim un kāpsim, ja vēlēsimies.
Pa kāpnēm skriesim ja meditēsim, un lidosim ja būsim brīvi no prāta ierobežojumiem.
- Tātad pie situācijām kādas es redzu savā dzīvē, esmu vainīgs es pats jo izvēlējos tādas?
Savādāk nemaz nevar būt, viss ko tu pieredzi, vai tā ir nabadzība, vai tā ir bagātība, vai tās ir ciešanas esi pilnīgi un galīgi tu pats vainojams. Vai nu apzināti vai neapzināti esi veicis šīs izvēles. Viens piemērs kāds pusaudzis regulāri cīnās pret valdošām valsts iekārtām. Un regulāri viņš atrod jaunus veidus par ko pacīnīties lai gan tūkstošiem citi cilvēki ir pilnīgi apmierināti ar esošo kārtību. Šis pusaudzis izvēlas dzīvot un cīnīties pret šo iekārtu un pieredzēt cīņu ar ciešanām. Lai jau cīnās. Un ja saprati domu tad mēs katrs ar kaut ko cīnāmies pašiem nemaz nezinot ka esam to izvēlējušies.
- Kā turpinās stāts par 10 gadus jauno zēnu?
Šim zēnam acu mirklī nomainījās visa realitāte ko viņš par to nezināja. 35 gadus atpakaļ no šīs spēles piedzimu Es. Tad 20 gadus vēlāk šī zēna tēvs sāka trenēties futbolā, un tā arī iepazinās ar šī bērna māti. Lai gan bērna piedzimšana bija šķietami nejauša, tikpat nejauša arī bija mana apgaismība kas nāca man dziļā miegā. Bet šī 10gadus jaunā bērna vēlēšanās no sirds izmainīja tikai vienu notikumu. Tajā mirkli kad viņš vēlējās lai Tēvs gūst vārtus, izmainījās Tēva izvēle veikalā pirkt dzeramo ūdeni vai Melleņu sulu. Tieši tajā dienā Melleņu sula bija nolikta blakām dzeramam ūdenim un tieši tajā mirkli Tēva uzmanību novērsa jauns žurnāls plauktā un roka netīšam neredzot paņēma Melleņu sulu, kā ierasts Tēvs devās uz vilcienu un pēc 1 stundas bija jau savā treniņā, taču Melleņu sula ātrāk pārstrādājas un Tēvam nācās apmeklēt kādu WC. Un skrienot uz Wc tēvam pastiprinājās elpošana un radās neliels nogurums, un šis nogurums lika pieturēties pie staba kuram blakus stāvēju Es. Redzot aizelsušo Tēvu Es teicu, ka svarīgi ir elpot pat tad ja mēs skrienam, vai ejam. Un sajust savu elpu vienmēr.
- Un tad?
Tas arī bija viss.. Viņš devās tālāk bet es savu ceļu turpināju ilgi domādams kāpēc Visums lika teikt šādus vārdus, vārdi paši izspruka. Bet vēlāk ejot uz treniņu Tēvs aizdomājās par šo domu, un doma pati sāka attīstīties. It kā parādījās jauns ceļš, tēvs kurš elpoja pareizi pret Tēvu kurš nebija aizdomājies par elpošanu. Savukārt šai 10 gads jaunā zēna vēlēšanai šī pagātnes izmaiņa bija ceļš kas Dieva Kubikā bija Perfekta sakritība. Lai gan mēs nesaprotam jo cilvēku prāti nav radīti lai saprastu, mēs spējam to vērot ja mums ir visuma izpratne kas rodas no meditācijas. It kā mēs būtu tikai kārtis Dieva rokās, no vienas puses mēs neko ietekmēt nevaram, bet no otras puses mēs dažreiz esam īstā kārts, lai sāktu jaunu kombināciju.
- Bet kas zēnā bija tik īpašs kas lika mainīt visu pagātni un nākotni, un tagadni?
Zēns vēlējas no sirds, un sajuta sirdī gaismu un mīlestību, viņš bija vienīgais visā arēnā kurš bija ar sevi un patieso mīlestību. Viņš bija vienīgais kurš no sirds gribēja un vēlējās. Viņš bija vienīgais kurš ļāva gaismai sevī ienākt. Viņš bija cilvēks ko neviens neredzēja, bet cilvēks kuru vienīgo redzēja Kosmiskā apziņa, vai Dievs.
Viss kas notika ar Tēvu kurš sāka pievērst uzmanību elpai radīja jaunu izpratni un vērojumus Tēvā. Viņš sāka pamanīt ja koncentrējas uz elpu un nezaudē to viņš spēles laikā nenogurst un pamana daudz vairāk iespējas, un prot skriet daudz ātrāk. Sāka praktizēties tajā un guva laiku lai ar savu Māti kopā pavadītu. Un lai gūtu vārtus šajā spēle Tēvam vajadzēja vienu dziļāku ieelpu kā parasti lai kāju spertu 1 soli tālāk savukārt tieši šis solis bija nepieciešams lai gūtu vārtus.
- Un zēna vēlēšanās piepildījās?
Vēlēšanās jā, bet spēli tāpat neuzvarēja.
- Bet zēns taču vēlējas uzvaru, lai Māte nepārdzīvotu?
Nē, Zēns patiesībā vēlējās lai Māte nepārdzīvotu, ko kosmiskā apziņa saprata, taču zēns to savā prātā modulēja savādāk domājot ka nepieciešams iesist golu. Un tas veidotu pozitīvu rezultātu Mātes uztraukumos, lai gan Kosmiskā apziņa redzēja tikai vienu ceļu, kā panākt lai Māte būtu laimīgāka zēna acīs. Mainot pagātni, nākotni un tagadni, Apvienojot 2 realitātes Elpojošo tēvu ar neelpojošo tēvu. Zēna dzīve viņam nezinot nekas nemainījās, un mājas devās ar pārdzīvojumu ar zaudējumu 2:1. Tēvs devās mājās ar prieku un mierināja savu 10 gadus jauno dēlu.
- Bet kas tad mainījās?
Mainījās viens notikums, tēvs iemācījās apzināties savu elpu dēļ vienas Melleņu sulas. Šķietami nejauši bet Visums šādi gūst perfektu pilnību. Viss ko mēs redzam ir tikai pagātne no tā ko visums jau ir izvēlējies, vai Dievs nosapņojis Arī šis stāsts pirms šīs rakstīšanas ir jau bijis uzrakstīts, es tikai lēnām rakstot to atceros kā to rakstīju. Un šim zēnam izmainījās pagātne viņam nezinot, kurā Tēvs nopirka melleņu sulu, iemācījās elpot un tādējādi Tēvam radās vairāk spēka, lai vakaros un brīvdienās spētu pavadīt vairāk laika ar Māti, savukārt šis izmainīja Mātes negatīvo domāšanu. Viņa vairs nesēdēja viena vakaros virtuvē kamēr Tēvs gulēja, un viņai nebija laika lai negatīvi domātu, bet gan ar prieku pavadīja brīvos brīžus kopā ar ģimeni.
- Bet kā ar bērnu?
Tēvs tam nopirka rotaļlietu veikalā un galīgi aizmirsa par savu vēlēšanos un pārdzīvojumu par māti, kā ari nemaz nepamanīja ka māte vairs nepārdzīvo jo atrodas pavisam jaunā dzīve un realitātē. Kas liekas tieši tāda pati jo tur ir arī Māte, un Tēvs abus ko ļoti mīlēja.
Šajā notikumā ieguvēji bija visi. Un savādāk nevarēja būt. Viegli ir būt jaunam un aizmirst visu, jo tā mēs varam ceļot par jaunām pasaulēm un piedzīvot brīvību ko piedāvā Dievišķais intelekts. Ja mēs cieti formējam visu pagātni, un vēsturi mēs ļoti stingri norobežojam citas realitātes no tās piepildīšanās.
Ja bērns būtu atcerējies ka Māte ir arī bēdīga bijusi un atcerētos šīs sajūtas, tad vecā realitāte ļoti ātri atgrieztos. Taču 10 gadus jaunam Bērnam bija jauna rotaļlieta ar ko spēlēties un bēdas viņam pašam nezinot jau bija izgaisušas.
