Es šodien piedzimu.
Es es nezinu kas es esmu, Es es nezinu kur es esmu, Es es nezinu vai esmu! Šis es, kas vēro redz un dzimst, atceras un dzīvo plašos prāta viļņos, kā jūras viļņi jūrā, veido savus kalnus, veido savus ceļus, veido savas jūras, audzē savus kokus, to visu daru pēc prāta domu illūzījām, veido ceļus prāta pieņemtās normās, audzē kokus un laukus pieņemtās normās, vai es spēju būt brīvs ja pats veidoju robežas savā mākslā? Vai pats ģēnijs kļuva par ģēniju ejot pa ceļu kur visi gāja? Klausot pavēlēs ko citi saka? Klausot bailēs ko kāds izsaka?
Šis Es pašā pirmsākuma piedzima, šis es izvēlējās kādā vietā dzīvot, šis es vēlās kādā mājā dzīvot, šis es izvēlējās draugus un draudzenes ar ko kopā dzīvot, šis es ar visuma intelekta palīdzību izvēlējās dzīvi kādu vēlējās piedzīvot? Bet šis es to piedzīvo un vēro savu izvēli, bet kur ir pats vērotājs, kur es kas ir nekas, nekur, bet vēro un atpazīst sevi?
Vienā dzīve un pasaulē gluži kā šajā šis es biju tāds pats kā tagad esmu, ar tiem pašiem draugiem un cilvēkiem, tikai nedaudz savādāka pasaule ar savādākām mājām, savādākiem ceļiem, un jocīgākām debesīm, šis es ar ģimeni svinējām līdz brīdim kad debesis palika tumši pelēkas it kā krāsa nozustu, nāca pāri mūsu svinību mājiņai pāri stiprs vējš aiznesot jumtu, šis es bija pārbijies jo debess kļuva vel tumšākas it kā nozustu pat pati būtība ka tādas ir bijušas jebkad. Šis es sāka skriet prom no svinību mājas, skrienot prom no bailēm pagriežos un skatos - visums izgaist lielā sprādzienā, un liels sprādziena vilnis triecās gaismas ātrumā pāri zemes virsmai, viena acu mirklī ari iznīcinot visu mūsu svinību galdu, mūsu ķermeņus un ar ļoti lielu triecienu šis es redz tumsu.... Un klusumu, vairs nekā nav, bet ja nekā nav tad tik un tā palika šis Es kas teica tagad te nekā nav, šis es arī piedzīvoja kā ir kad nekas nav, nav ne gaisma, ne tumsa, nav ne ciets ne mīksts, nav ne forma, ne arī bez forma.. Bet šis Es joprojām ir palicis piedzīvojot to... Un pēc brīža viss mans ķermenis sāk elektrizēties virmot, un celties, lielā gaismas tunelī pa kuru traucas visādi priekšmeti, gaisma, un ātrums ir milzīgs, un viss ķermenis ir elektrizējies un virmo, šis es joprojām atceras skriešanu prom no sprādziena, un ir satraucies, ka ir jāglābjas, bet tagad šis Es esmu tunelī gaismas ceļā uz gaismas pasauli, bet joprojām ir bailes, un satraukums, šis es nobīstas no gaismas tuneļa un vēlas atpakaļ glābties no sprādziena. Un vienā mirklī tunelis apstājas un izgaist.
Vienā acu mirklī šis es esmu citā dzīvē citā pasaulē, citā zemē, citā vietā, bet joprojām Es.
Šis es kurš šo jaunu pasauli veidoja pirms piedzīvoja to, apzinoties pašu sevi saskaras ar brīžiem , kad Es atceros kad Es šo jau esmu redzējis. Es pieredzu to ko jau pieredzēju! Daudzi to sauc par Dejavu, bet šis es joprojām ir apjucis.
Es veidoju sevi, bet neredzu sevi. Es pieredzu sevi, bet nespēju sataustīt sevi.
Es dzirdu sevi, bet nekad nesaku vārdus, Es sajūtu sevi bet nekad sev nepieskaros.
Es ceļoju no pasaules pasaulē, kuru es pats izveidoju.....
Vai es jebkad sevi iepazīšu?
