Es dzīvoju jau ļoti, ļoti sen. Šis ir jau 12. Kosmiskais cikls, no tiem es atminos pēdējos 10. Bija reizes, kad uz šīs Zemes nebija it nekā - ne koku, ne augu, pat kalnu nē. Tūkstošiem gadu zemi klāja lava. Tolaik zemāk par polāro loku nebija ne dienas, ne naktis, tur nespīdēja ne Saule, ne Mēness, un tikai puse no polārā apgabala bija apgaismota. Tad Dēmoni valdīja pār pasauli, tie bija glupi, spēcīgi un bagāti, un Zeme bija viņu rotaļu laukums.
Vēlāk ļoti ilgu laiku Zeme, izņemot polus, bija klāta ar mežiem. Pēc tam gadu tūkstošiem ilgi Zeme bija nosēta ar Dēmonu līķiem. To redzot, Dievi, kas tolaik dzīvoja debesīs, bailēs nozuda tālu prom. Vēlāk izveidojās kalnu masīvi un visa Zeme bija kā viens milzīgs kalns, bet cilvēku joprojām nebija. Savas bezgalīgās dzīves laikā daudzas reizes esmu pieredzējis cilvēku rases priekšgājēju – Manū rašanos un pazušanu.
Es atminos laikus, kad virs Zemes bija tikai meži, bet okeānu nebija pat iedomās. Citreiz uz Zemes nebija ne Dievu, ne Dēmonu, bet bija liela spīdoša kosmiska ola. Vēl kādreiz Zeme bija baznīcas kulta kalpu apdzīvota, tiem patika iedzert, tie bija kalpi, kuri smējās par Dieviem un sievām tad bija daudzi vīri. Vēl reiz nebija ne kalnu, ne arī pašas Zemes. Dievi un viedie tad dzīvoja gaisā. Bet citreiz nebija ne Dievu, ne viedo un it visur tad bija tumsa.
Viss Izpatījums izzūd un piedzimst no jauna ik reizi, kad Kosmiskā apziņa nomirkšķina acis. Jaunas radības pirmsākumā rodas sapratne par Izplatījumu, tad rodas gaisma, tad atšķiras dažādi veidojumi un tad Izplatījumā viena pēc otras rodas dažādas būtnes, zvaigznes un plānētas. Dažados laikos dažados Izplatījumus radīja dažādi Dievi – reizēm Višna, reizēm Brahma, reizēm Šiva.
Atkarībā no polu, zvaigžņu, Saules un Mēness izvietojuma mainās Zemes Ziemeļ un Dienvid polu virziens. Kad tas mainās, mainās arī polaritātes virziens. Bet tas viss ir tikai ilūzija. Tikai apmaldījies prāts apkārtējo pasauli uztver kā reālu. Pasaule nav ne reāla, ne nereāla. Vienīgā realitāte, kas ir patiesi, ir enerģijas kustība Kosmiskajā apziņā.
Es esmu vienīgais, kurš ir pārdzīvojis pasaules radītāja Brahmas nakti, tāpēc es zinu patiesību par šīm pārmaiņām. Pirms noārdās kārtējais Izplatījums, es saplūstu ar Kosmisko apziņu un pavadu iznīcības laiku kā dziļā miegā, pilnībā atbrīvojot sevi no jebkurām domām un prāta ierobežojumiem. Kad jaunais radītājs sāk veidot jauno pasauli, arī es atdzimstu.
Lai sasniegtu nemirstību nevajag kliedēt tumsu pasaulē sev apkārt, bet vajag tiekties pēc apgaismības savā sirdī. Kad tumsa Tev apkārt izklīst, Tu vari saskatīt pasauli, bet, kad izklīst tumsa Tavā sirdī, Tu ieraugi Patiesību.
Sirdī vibrē dzīvības enerģija, ko sauc par Prānu. Tā dāvā iespēju acīm redzēt, ādai sajust, mutei runāt, ķermenim uzsūkt barību un veikt jebko citu. Vērojot un apcerot Prānu es atrodos kā dziļā miegā, bet vienlaikus mūžīgā un nedalītā Apziņā.
Pievēršanās Prānai attīra sirdi un prātu no netīrumiem un maldiem. Tā dod iespēju sasniegt iekšējo atmodu, paliekot uzticīgam pašam sev arī ikdienas darbu ritumā. Prānu redzošais ir atbrīvojies no visām savām pieķeršanām un šajā pasaulē vairs nepārdzimst.
Bezgalīgā pašizziņā es vēroju un apceru šo sapratni par Prānu, kas ir elpa elpā un dzīvība dzīvībā. Tā vienīgā ir atbildīga par ķermeņa spējām funkcionēt, par prātu prātā, par ego uztveri apkārtējā realitātē.
Es dziļi noliecu galvu šīs Sapratnes priekšā - tajā atrodas viss, tajā rodas viss, tā ir viss, tā ir viss it visā, tā attīra it visu, to ieraudzīt ir augstākais no tikumiem. Es sveicinu šo Sapratni, kas liek darboties maņu orgāniem, kas ir visa ārējā un iekšējā būtība, kas ir pašizziņas vienīgais mērķis un visu iemeslu iemesls. Šī Visaugstākā Būtne ir mans patvērums.
Mans skats vienmēr ir sevī vērsts, un es zinu savu patieso dabu. Pateicoties sistemātiskai un regulārai apzinātas elpošanas jeb prānajamas praksei, es esmu sasniedzis tādu apskaidrības stāvokli, kurā mani vairs nesatrauc it nekas - ne zemestrīces, ne arī Zemes polu pārbīdes.
Neskatoties ne uz kādiem ārējiem apstākļiem, Apskaidrība un pilnīga nesatricināmība manī neizzūd it nekad - ne ejot, ne stāvot, ne guļot, ne nomodā esot. Lai vai kādas kataklizmas veltos pāri pasaulei, es mājoju mierā. Tā es esmu un tā es dzīvoju kopš izzuda iepriekšējais Izplatījums.
Es neprātoju ne par pagātni, ne nākotni, visa mana uzmanība ik mirkli ir manī tagad. Es daru to, ko vajag darīt, bez pārdomām par sagaidāmo rezultātu, bez pārdomām vai tas ir būtiski vai nebūtiski, vēlams vai nevēlams. Ik mirkli es esmu es pats, tāpēc laimīgs un sveiks.
Šāda mana esība sanāk no nepārtrauktas prakses koncentrēt uzmanību uz ieelpu un izelpu, uz Prānas funkciju rezultējošiem mirkļiem. Manī nav domu, ka nu ir paveikts šis un, ka tagad man būtu jāsasniedz vēl arī tas. Es nelielos un nenosodu, ne sevi, ne citus, neko un nekad. Mans prāts nelīksmo, iegūstot to, kas skaitās labs, un neslīkst depresijā, saņemot to, kas skaitās slikts.
Es esmu atteicies no jebkurām vēlmēm, arī vēlmes dzīvot. Mans prāts nevēlas it neko un tāpēc tas ir harmonijas un miera pilns. Es saskatu Vienotā būtību it visā – malkas pagalē, daiļā sievietē, kalnā, zāles stiebrā, ledū, ugunī, telpā, bezgalībā. Šādas bezkaislīgas apziņas stāvoklis ir manas veselības un manas laimes avots.
Mani nesatrauc domas par to, ka man ir kaut kur jāiet vai kaut kas jādara, vai par to, kas notiksies rīt. Manu prātu nesaviļņo tieksmes pēc laimes vai pārdomas par vecumu un nāvi. It neko es neuzskatu ne par savu, ne svešu.
Manī nav domu par to, ka es esmu mans ķermenis, arī tad, kad strādāju un darbojos. Es apzinos, ka visa šīs pasaules šķietamība ir tikai ilūzija, un es dzīvoju šeit kā dziļā miegā esot. Mani nesatrauc ne šīs pasaules bagātības, ne likstas. Kad es tās sastopu dzīves ceļā, manās acīs tām nav atšķirību, tāpat kā uz savām abām rokām es skatos tikai kā uz rokām.
Es priecājos kopā ar laimīgiem un bēdājos kopā ar skumju nomāktiem. It visiem es esmu draugs, nevienam nepiederot, un arī man nepieder it neviens. Lai ko es darītu, mans veikums nav manu vēlmju vai ego jūtu aptraipīts. Man nemiglojas prāts ne tad, kad esmu varens, ne arī tad, kad trūkumā ubagoju žēlsirdības dāvanas. Cerības un vēlmes mani neskar. Ja kāda lieta ir veca vai novalkāta, es skatos uz to tā, it kā redzētu to no jauna.
Es zinu, ka it viss visapkārt ir vienotā kosmiskā Apziņa. Es zinu, ka es esmu Pasaule, ka it visas Pasaules vibrācijas un ka tās Saprāts esmu es. Lūk, tāpēc esmu mūžam sveiks, mūžam vesels un mūžam laimīgs. Lūk, tāds ir manas nemirstības noslēpums.
