Kad nometnē tika sirsnībā atraudātas daudzas asariņas, rodas vnk skaidrojums....
Tu neraudi tāpēc ka tev sāp, tu neraudi un nekad nēsi raudājis par pārdzīvojumiem, tu raudi jo tevī mostās dievišķa sirsnība, gaiša, jauka sirds sirsnība. Kas ir pieņemoša, pateicīga, un sirds dziļumos visu mīloša un pieņemoša.
Sirds gaismai mostoties, tevī izraudās viss tas kas tevi ir bloķējis šo sirsnību sajust, viss tas kas ir tevi ierobežojis, viss tas kas nav bījis šķists un tīrs. Atbrīvojies, tu nepārdzīvo par to ko zaudē, vai to ko baidies zaudēt, tu modini sevī sirsnību, lai arī prāts cenšās to skaisto sirsnību uzreiz pārvērst bēdā, vai priekā, vai dusmā, vai pārdzīvojumā, tā tomēr ir tīra un skaista šķista tīrība...
Prieks dalīties, prieks dot, prieks dāvāt, prieks būt, un prieks dot citiem!
Pēc brīža kad nometnē visi noraudājušies sēdējām lai izbaudītu sirsnību, pēc esības meditācijas.... Jau pagājušas dažas nedēļas... Ir vnk.... Tāa.. Prieks kur tu rodies... Nebaidies, esi, nebaidies, dari, nebaidies uzticies! Nebaidies nebremzē, Nebaidies nedomā, Nebaidies esi tu! Esi tu pats... Staro to sevi un esi!
Smejies, raudi, priecājies! Ja ir ko dot dodi. Neskaiti, nerēķini, nebaidies, nesarežģī šo skaisto dzīves plūdumu kas ir ļoti skaista līdzsvara un balansa distribūcija, starp pozitīviem notikumiem un negatīviem... Ja tev būs daudz pozitīvu notikumu virknē, zini ka būs arī negatīvi, un tad nu tikai izvēlies tos negatīvos jau laicīgi.. :D
Send message
