Proms no visas būrzmas, prom no skriešanu jūras...
Kas paliek pāri? Prom no domas par rītdienu, atpakaļ šeit no vakardienas, kas ierodās?
Laiki skrēja un mainījas, vētras bija un nāca jaunas... Bet tas pats tu paliki nemainīgs..
Vienu dienu mājās, citu dienu, dzīvi zem klajas debes gulēdams, citu birojā strādādams, un citu siltā mājā mīledams šo mirkli. Visi kadri, bildes notikumi ir kā mainīgas vētras, ka kadri kas pazibsn, noriet un aistājās jauns. Ikviena doma, par vīrusiem, par nemieriem, par naftas cenām, par jaunu un jaunu nemieru tā šķiet pilnībā pārņem šo momentu, bet te nu arī šis moments noriet, un ierodās jauns daudz ticamāks, daudz patiesāks un atkal aizpilda mūsu skrienošo tagadni....
Un te nu... Te nu....
Kad šis nemiers beigises? Kad šie mūžam mainīgie šķietami īstie kadri apstāsies?
Mierīga un dziļa ieelpa, Mierpilna dziļa izelpa...
Atkāpe... Dzīve ir kā nemitīgs nemiers, kas virpuļojas, maisās, plūst un katru tavu tagadnes momentu var aizpildīt ar to visu visu kas ir viss apkārt. Cilvēks panikā rada vēl vairāk paniku, cilvēks miera stāvokli kņudās dīdās, un meklē jaunu iespēju nemieram uzplaukt. Prāts nekad nav mierā ar to kas ir, ar to kas bīja, tam šķiet ka vienmēr ir kaut kas jādara, vienmēr ir kurp jāskrien, vienmēr ir kaut kas kas varētu notikties.... Atkāpies no malas...
Apzinies ka nekur, neaizskriesi, nekur neaizmuksi, šis mirklis tev vienmēr ir bijis līdzās, dzīves pirms, dzīves pēc, panikas pirms, panikas pēc, gadiem iepriekš un gadiem uz priekšu šis mirklis, šis apzināšanās stāvoklis vienmēr ir bijis līdzās un klusējis, gaidījis tavu uzmanību, bet tu... Skrēji, muki, raki, itkā baidītos pats no sevis.
Nav nekā skaistāka kā apzināties sevi, kā sajust savu būtību, savu dvēseles gaismu, sevi to kas mūžam bijis līdzas bet nekad nesadzirdēts, mūžam bijis līdzās gaidījis to mirkli kad varētu beidzot atplaukt.
Nav vairs ko rakt, nav vairs kurp skriet, viss reiz jau ir izdzīvots, viss jau reiz ir sarakts, viss jau reiz ir atrasts. Apstājies un apzinies, prāts ļoti ātri novērš tevi no savas būtības ar visām mazām bailītēm, un uzmanības spēlēm no ārpuses, būvē savu modrību un apzināšanos ar dziļu ieelpu un izelpu vaicājot...
Bet kas es esmu? Kas ir tas es kas redz, un vēro šo cirku, šo mūžam mainīgo nemieru.... Kas ir bijis šīm daudzām dzīvēm, gadiem pa vidu. Pašā centrā šis vērtoājs kas ir es? Kas es esmu šis vērotājs... un kur es esmu? Prāts kā jaunu krustvārd mīklu sāktu skaidrot, kur es esmu kas es esmu, kāpēc esmu... Bet apturies tepat... Kas ir šis kas vēro šo domu, par prātu, kas ir tas kas dzird paša prāta domas un secinājumus. Atkāpies lai sajustu savu būtību vēl vairāk...
Kas ir tas kas lasa, un vēro šo tekstu... un kurp viņš ir un atrodas?
Kad savai būtībai šis jautājums tiek uzdots... Apziņa nedaudz palūkojās... un vērot sāk... Sāk sajust sevi, sāk apzināties sevi... Prāts turpatās blakām kā nodarlīta persona var vērot kā skaistais zieds plaukst, nemierīgs bet satraucies.
Apziņai mostoties, apzināšanai mostoties, cilvēkā pamostās stabilitāte, un pārliecība, svētlaime un iekšējs prieks. Vienkopus ar izpratni, viss šis cirks kas notiekas, viss šis nemiers kas apkārt notiekās, ir paša prāta nemiers kas izpaužās musos ikatrā bīstoties sasniegt apzināšanos, tā vien mukt visur projām no apzināšanās. Agrāk vai vēlāk mēs visi apskaidrosimies, un paši sev pateiksim, vai dieņi cik tas prāts ir nemierīgs. Un vai dieniņ cik es pats esmu pilnīgs un pašpietiekams...
Nav nozīmes, vai tu esi pārticis vai nabags, nav nozīmes vai tu esi paēdis vai ar pāris rīsiem saujā, apzināšanās ir kā sirds gaisma kas katru šo mirkli piepilda ar pilnību. Apzināšanās ka dzīve pati veido līdzsvaru itin visā...
Nav nekas ko paspēsi, un nekas ko nokavēsi....
Apzinoties visas šīs prāta spēlītes izgaisīs... un būs viena tīra tīra sevis pilnības un beznosacījuma būtības mirklis.
Izbaudi to un ļauj tam notikties.
