Mans pazudušais brāli...
-- Pirms sāku rakstīt - Manu prāt daži bieži aizdomājas, ka es rakstu par sevi... :) Bet bieži tie ir stāsti kas vnk atnāk nesaistīti ar mani :) Vnk skaisti stāsti kas man liekas uzrunājoši un tad nu te es tos savā interpretācijā uzrakstu.
Mans pazudušais brāli, jau daudzas dzīves mēs kopā esam, kopā sējam, kopā daram, un kopā izbaudām šo tuvības sajūtu. Sajūtu kurā mēs viens otru papildinam, viens otram esam blakām. Šo sajūtu bieži var izprast kā visuma klātesamību, lai kur tu būtu tev vienmēr ir labā roka kas tevi atbalsta.. Atbalsta jo ir sirsnība ka tu esi daļa no visa un viss ir daļa no tevis... Bez tevis viss nav pilnīgs.. Bez tā skaistā kas esi tu šis visums nav pilnīgs, to pilnību veido tavs skaistums, tava drosme, tava būtība... Un tavs brālis, tavs visums tev vienmēr ir līdzās...
Kā vienu dzīvi mēs kopā braucām lielā kuģī. Kopā iestījos tev acīs, un dzīvei acīs. Cik šis mirklis ir skaists jo gan tu gan es mēs esam līdzās... Šajā klāt būtnes mirklī mēs abi esam kopā.. Es redzu tevi cilvēkos, es redzu tevi gan šajā kuģī, gan šajā jūrā, gan šajā mirklī.. Tava labā roka ir ar mani. Šis mirklis ir skaists, miera pildīts, un klātbūtne ir ik mirkli līdzās. Taču pēc brīža... Brālis pārkrita pāri kuģa margai, un iekrita bezgalīgā jūras dibenā... Iestājās nemiers, iestājās panika, kā es bez šī miera, kā es bez šīs klatbūtnes spēšu dzīvot... Kā es ko reiz esmu atradis, savas siltās mājas tagad ir pēkšņi pazudušas...
Lecu pakaļ iekšā bezgalības jūrā meklējot savu brāli... Es dzimu pasaulē, kur ir moderni, kur ir mašīnas, kur ir mājas, kur ir komforts, un skaisti cilvēki man līdzās.. Bet sirdī nemīt tās ilgas kas reiz pazaudētas... Šī vieta ir skaista, šī vieta, mīļie cilvēki ir jauka, bet šeit nav mans brālis... Skaistās sievas acīs lūkojoties kur citi redzēja skaistumu, kur citi redzēja daiļumu ko vien laimīgais spētu iekārot. Es redzēju dziļas ilgas... Dziļu vientulību, un asārās šo skaisto pasauli staigāju viens... Lai ko es spētu, lai ko es darītu, šeit nav šīs pilnības šis atbalsts, šī labā roka, šī miera un mīlestības klātbūtne... Šī dzīve ir izniekota... Ko citi meklē, ko citi te atrod... Es staigāju skumjās viens... Un viens dziļās ilgas šo zemi pametu.
Niru dziļāk.. Meklēt savu brāli citā pasaulē.. Citā pasaulē.. Mēs esam tuvu, viens otram blakām.. Bet šī pasaulē mūsu domas, mūsu mērķi mūs nodala... Mums ir kaut kas jāsasniedz... Tu tepat blakām esi... bet pagaidi... Man ir jāsasniedz mērķis, bagātība, labklājība... Man ir mērķis jāsasniedz sev pilnība lai es būtu labāks nekāds esmu jau tagad... un brālis gaidīja... Teju katra veiksme kas tika sasniegta... Tika aizstata ar nākošo kas vēl jāsasniedz... un brālis gaidīja... Lai ari kas tika sasniegts... Vienmēr jutos vēl nepaēdis.. brālis ir tepatām, bet tu skaties citur... Tepat tuvu esot arī ši dzīve tika izniekota meklējot to kas tepat blakām jau ir...
Un cik dizļi es niru, es ne mirkli neredzēju atkal sava brāļa acis... Un padodoties bezcerībā... Vairs nelūkojoties ne pasaulēs ne cilvēkos... Es nestījos nekur.. Un vaicāju kur tu esi... Es vēlos ielūkoties tevī...
Sekoja klusums.. Klusums kurā es dzirdēju tikai pats sevi.. Klusums un telpa kurā nebija nekā...
Klusums kurā bija tikai mana vientulība, un es pats.... Un tad viņa acis ieradās... Viņa klātbūtne ieradas kas pildīja telpu bezgalīgā miera, un laimē un gaismā... un tūkstošiem dzīvju jautājums bija atbildēts... Viņš teica - Es esmu... un biju vienmēr tepat.... Kas mani meklēs mani neredzēs, kamēr meklē tikmēr mūc... Kamēr tiecies tikmēr mūc... Es vienmēr te biju, bet tu skatījies citur... Es biju tava skaistā daiļā sieva, bet tu mani meklēji citur... Es biju tev klāt tavos panākumos, bet tu tos neredzēji...
Šis mirklis ir vienmēr manis klāt esoš... Šis mirklis esmu...
Kas mani saredzēs katrā mirklī, sarredzēs manu mūžību.. Nav jāskrien... Nāv jāmeklē... Viss ko tu redzi... Esmu es.. Viss ko tu pieredzi esmu es.. Tava elpa ir mana elpa... Tavs sievas smaids ir mans smaids... Tava skumja ir mana skumja, jo tu meklē mani pat tur kur jau esmu... Neskrien, nemeklē... Esi, un jūti manu klātesamību... Katrā katrā mirklī...Pat savā ieelpā un izelpā, tā ir mūsu kopējā!
