Stāsts no viena garīgas izpratnes channelinga.
Redzot bildi skolotājs prasīja skolēniem, ko tu šanī bildē redzi. Iedomājies krīt akmens no kalna lejā un jau ir noripojis tev pie kājām... Skolotājs prasīja.. Ko tu redzi?
Cits sacija gluži kā bērnu dārzā vai skolā... Es redzu lielu akmeni...
Cits sacīja es redzu lavīnu, un akmenis nokrita tepat priekšā...
Cits sacīja nu.. nav nemazam tik liels akmenis, tas gan ir ciets un vidēja izmēra akmens....
Un tad pagriezās pret vienu no skolēniem kas klusē....
Skolotājs vaicā dēls ko tu redzi?
Seko klusums.... un dēls atildēja...
Es redzu... Es vēroju šo notiekošo... tā ir kā filma kas skrien manā apziņā cauri... Nav jau akmens ne liels ne mazs, ne ciets ne liels... Dēls apjucis nedaudz turpina sacīt... Šķiet es tikai vēroju to kas notiekās un nedaudz apbrīnots dēls turpināja vērot notiekošo... Un piebilda... Vien kas ir šis kas vēro?
Skolotājs pasmaidīja un sacīja...
No brīža kad cilvēks tiks laukā no nemitīgas prāta skaidrošanas, kas notiek, kas tas ir, vai tas ir liels vai mazs, labs vai slikts... Cilvēks taps atbrīvots... Atbrivots no samsāras kas arī ir nemieru radītājs.
Šī dzīve ir beznosacījumu vērojums kurai tu pats vari piešķit nozīmi un tad arī padarīt šo dzīvi raibāku.. Šādi samsārā dzīvojot vienmēr būsi notikumos vienbrīd traģiskos, vien brīd labos, vien brīd atkal traģiskos un tad labos.
Atbrivojoties no šīs nemitīgās prātu skaidrošanas cilvēks top brīvs lai atdotos un iepazītu to kas viņš patiesībā ir kā dvēsele un gars. Nav nozīmes vai tas ir liels vai mazs akmens, tas joprojām notiekās kā vējš ik mirkli.
Nav nozīme vai jūrā vilnis ir liels vai mazs tas joprojām notiekās gluži kā šī pasaule pilna ar labām un sliktām lietām tā vienkārši notiekās...
Radi mieru sevī, radi mieru tieksmēs, un brīvība un svētums tevi pārņems.
Nav nekas ko tu nokavēsi, un nekas uz ko tu paspēsi, šīs mirklis ir piepildīts ar visu jau to kas ir!
Apzināties sevi un savu vērotāju ir daļa no šīs burvīgās dzīves!
Skrienot mēs nekad nepamanīsim to kas mēs esam, daudz domājot mēs nesadzirdēsim to kas mēs esam, lai arī priekos un bēdās šis vērotājs vienmēr ir līdzās, mēs tāpat aizpildam šo patiesības mirkli ar jaunu domu. Ar jaunu klasifikāciju un radam jaunu tieksmi un vēlmi vai mukšanu un šādi pagriežam muguru savai patiesai būtībai.
