Pēc šī teikuma "Mācies no dzīves pirms viņa tevi sāk mācīt fiziskā veidā caur slimībām, neveiksmēm un pat stiprām ciešanām." man radās jautājums, kuru gribu uzdot kādam "no malas".
Kas būtu jāmācās no situācijas, kad iepatīkas vīrieši, no kuriem nesaņemu atpakaļ to uzmanību, ko vēlos saņemt. Esmu pamanījusi sevī pašsaustīšanu un cenšos pie tā strādāt, bet ko vēl mums māca šādas situācijas? Kļūt pašpietiekamākiem? Jo tiekšanās pēc kaut kā, ko nevaram dabūt, vai kas nerīkojas tā, kā mēs gribētos, jau rada ciešanas.
Varbūt Jums ir kāda laba ideja?!
Paldies par to darbu, ko veicat! Tas iedvesmo mani un vēl daudzus citus!
----------------------------------- atbilde --------
Attiecības ir laikam ļoti aktuāla illūzija pratā ļoti daudziem, vismaz daudzi vaicājās par šo tēmu, un mediju plūsma ir ļoti spilgtu illūziju izveidojusi par attiecībām, lai gan to ķertdams neviens nenoķers un tiecoties pēc tā kaut man tā būtu nekad nedabūs.
Attiecības cilvēkiem īstenībā nav vajadzīgas, tā ir doma kā vājība sevī un nožēla ka man nav tā kā pārējiem, un tiem kuriem ir attiecības tie tāpat nespēj sadzīvot, ja prāts nebūs brīvs labums no tā nebūs ne vienā ne otrā gadījumā. Tad nepatiks jo prāts grib pienākumu no otra, tad attieksmi, tad un tad un tad.... Pats cilvēka prāts ir kā veliņš kurš nekad nebūs apmierināts.
Arī viena problēma ir lai gan problēmas eksistē tikai prāta, tad cilvēku prātos problēma ir ka cilvēkam ir iedomāta illūzija kādam partnerim ir jābūt un tad cenšās atrast sakritības lai būtu labi! Lai gan tā ir tikai prāta illūzija, pati kosmiskā apziņa no sirds zin kā būs labāk, un veidojot illūziju mēs nesapratīsimi kas no sirds mums būtu patiešām piemērots.
Nākošais attiecības kā tādas faktiski nav nepieciešamas, mēs visi cilvēki sirdīs esam vienādi, atšķiras tikkai ķermenis, ja mēs spējam apvienoties ar apziņu mēs ļoti daudz tieksmes, un illūzijas spēsim noņemt, un saskatīsimi cilvēkos tikai dievišķo skaistumu, kas atvērs daudz skaistākus un jaunākus piedzīvojumus.
Un vel no sākuma jaiegūst attiecības ar sevi, tad izpratne par sevi, tad par pasauli, un tad kad apziņa ir ļoti skaisti formējusies, mes saprotam ka dzīve ir kā visskaistākā pasaka, un kopīgi ar visuma apziņu mēs spējam piesaistīt un veidot lietas kādas mēs patiešām vēlamies.
Bieži vien gadās uzrodas draugs, O šis ir īstais, .. un šajā brīdī mēs pārtraucām jebkādu saikni ar visuma plūsm, draugi nāk un iet, galvenais neizveidot saiknes ne prātā, ne apziņā, ne dzīvē tādas kuras pēctam ies kā smaga nasta līdzi un atturēs tevi no patiesās brīvības lai no dzīves gūtu daudz augstākas virsotnes un enerģijas.
Cilvēki ar saistībām jebkura ziņā, ar darba, vai attiecībām, vai atkarības vielām, ir cilvēki ar ļoti vāju apziņas formu, kuri nespēj gūt mieru un laimi no klusuma, un no visuma tīrās enerģijas.
Kad visums sāk plūst mūsu sirdīs mums pilnībā izgaist tieksmes, prāts, un iekārē, mēs saprotam ka mums būs tieši tas kas mums nepieciešams lai būtu pasakaini laimīgi, un šo sajūtu mēs dabūnam tad mēs spējam visu dzīvi veidot kā paši vēlamies.
