Šajā rakstā būs divas tēmas.
1. Vakar meditējot atnāca aforisms..
"Uzskati ka visi cilvēki ir gudrāki par tevi pašu, Tad tevī paliek vieta atvērtībai un pašizaugsmei"
Aforisms bija nedaudz savādāks kā es to spēju atražot, bet doma bija paskaidrojošāka.
Ja cilvēks kāds ir iestrēdzis domā - Ka neviens neko nesaprot, vai visi ir muļķi, tad viņš veido sevī aprobežotību. Kā daudzas reizes esmu domājis, ka zināšanas ir aprobežotības veicinošas, un tajā pašā laikā palīdzošas.
Tad uzskatot ka visi citi ir gudrāki, tu dod brīvību saviem uzskatiem un atver vietu radošumam, vērojot un cenšoties saskatīt to ģenialitāti, un dažādību ikvienā. Redzējums kļūst brīvāks un savā ziņā tava pašizpausme kļūst atvērtāka un redzošāka.
Un tagad par Enrico.
No rīta bija neliela komunikācija, vaicāju kā Enrico patika tā toreiz kājās piecelšanās, utt..
Atceros to frāzi. - Jūs cilvēki esiet smagi!
Un šodien bija neliels papildinājums... Ka Enrico ir pārsteigts, un rāda sižetus kā būtu ja vēlreiz būtu ķermenī,bieži tie sižeti ir izsimulētās pasaulēs. Kurā es vnk vēroju. Šis ir iekšā manā ķermenī, un sašutis ka kāpēc viņš ir tik smags, un sāk lēkāt, un sāk lēkāt, lai tā miesa kustās taču ātrāk. Itkā būtu piesiets pie zemes, nekur nevar aizskriet, un paskriet.
Un tad Enrico parāda sižetu salīdzinājumā...Ka viņš pats garu pasaulē ar pieķēdētu smaguma bumbu pie kājas. Un nekur īsti nevar aizskriet, aizlekt.
Doma paliek skaidrāka, ka Garu pasaulēs, kurās nav fiziskā ķermeņa piesaistīta, būtnes deso skraida riņķī, bez nekādas piepūles. Būdami šeit tādā kā smagsvara turnīrā, mums ir ko katru dienu nēsāt līdzi.
Kā arī Enrio teica... Mīļie cilvēki apbrīnojami kā jūs to spējiet??
Send message
