Šovakar man piezvanija Evija, kas nupat izlasīja grāmatu Dvēseles mājas....
,, Tik dziļi sirdī tā iekrita, tik ļoti tā lika sameklēt Tevi. Pirms 6 gadiem es cietu smagā avārijā, zaudēju savu tuvāko un pati pieredzēju to, par ko esmu dalījusies tikai māsai. Lai gan esmu satikusi lielo, visaptverošo mieru, lielo visžēlsirdīgo Dievu, manī joprojām ir cilvēciskās bailes par šo runāt. Tūdaļ pēc trieciena es sajutu pilnīgu mieru, es nevarēju pakustināt nevienu ķermeņa daļu, tomēr es redzēju ļoti spožu gaismu loga izsistajā stiklā un es tūdaļ pieņēmu lēmumu atstāt savu dzīvību Dieva rokās, es atceros ļoti spilgti šo gaismu, tā mani neaicināja, bet manī auga sajūta ka esmu kas liels kopā ar šo gaismu, tā bija tik pazīstama.. Tā mani aptvēra kā burbulī un lika noprast ka viss būs labi. Es aizvēru acis un atceros kā pamodos pēc 3 nedēļām. Ļoti ilgi es domāju par to, un šobrīd es līdz šūnai izjūtu, ko Tu runā par TO, kas ir ikkatrā no mums un tajā pašā laikā ir viss, vienojošais, mīlestības kodols, un šķiet es zinu kāpēc mums ir jāmirst...
Pirms mēs piedzimām mēs nebaidijāmies no nāves, bet kā lai ko mācās, ja nav sadalījuma. Nāve ir iespēja izprast to, par ko ir šī dzīve. Es mīlu Tevi Linda, jo Dievs mīl visus,,
