Aiz nosaukumiem, aiz priekšstatiem, aiz idejām un spriedumiem mēs visi esam ģimene.
Aiz iemītām takām un robežām ko zīmējām sev apkārt nav itin nekā no Tevis paša, taču ikreiz, kad atver acis Tu redzi... no telpas, kuras skaties telpā, kas elpo Tev pretī.
Savu reizi tas ir skaists koks, savu reizi mīļš cilvēks, savu reizi Tu aizver acis un skaties pats sevī... ar asarām ielīstot Tevī.
Es taču zinu, ka esmu Tu un zinu, ka Tu esi manī, bet ir dienas, kad migla kļūst bieza un robežas zīmējas pašas.
Es pats sev vaicāju, kāpēc Tevi nodalu no sevis, ja esam vienas rokas pirksti.
Es redzēt gribētu bez mitas,..vai tad man nav acu?
Kas ir tas, kas lūkojas man pretī, kad savu atspulgu par savu saucu?
Vai tas nav mans draugs? Tas pēkšņi tik mīļš kļūst...
Un tajos brīžos kad viļņi jūrā apklust, kad atspulgs kļūst ļoti dzidrs, es redzu sevi, un kļūstu ļoti laimīgs.
Viss vienārši IR. Un nekad nav bijis savādāk..
Pār vaigu rit asara..un manī ielīst un izlīst laime, mīlot uz iekšu un āru..un man gribas teikt..pat ja es esmu šeit tikai, lai mīlētu... es miršu ik mirkli, tikai lai justu to, kas caur mani līst un aptver neaptveramo.
L❤️
