Pagājušo nedēļ man palūdza, lai uztaisu vebināru par cilvēku, kur tas virzās, kā un vai ietekmēs tehnoloģijas un mākslīgais intelekts... un šodien man gribas īsi izteikties par šo tēmu.
Jā, ir iespēja nano tehnoloģijām aptvert un iekļūt kā virusam mūsu asinsritēs..hei..tas jau notiek, par to citreiz, bet šoreiz par cilvēku..
Cilvēks- cilvēcība šodien liek palūkot dziļāk, kas un kādēļ stāv aiz aizvērtajām sirdīm un mākslīgo spozmi? Kas liek gribēt tik daudz, ka gribēšana kļūst par indīgu čuskas kodienu sev pašam? Kas liek gribēt tik daudz, līdz ādā metas čūlas?! Kas tas ir? Kur es varu aizskriet un ko varu nepaspēt?
Vai cilvēks var apzināties ko nozīmē cilvēkam būt, ja tas neapzinās cilvēcību?
Šobrīd atrodos Gruzijā, vēroju cilvēkus, vienmēr meklēju kādu atvērto, tie kā mirguļojošas pērles izgaismojas, bet šoreiz tie ir tikai dzīvnieki..ielās ganās kārnas un netīras cūkas un govis, zirgi...bariņos, draudzīgi spēlējas suņi, kuriem brīdina netuvoties kašķa un blusu dēļ, jā..viņi ir kaulaini un gana skumji skatā, kad lūkojas cilvēka acīs, bet tieši viņi spīd viedumā, pieņemšanā..viņi apzinās savu likteni un viņi pazīst draudzību..
Varētu šķist, kad žēlsirdīgais ierodoties darīs labu, ja tos pabaros, taču tas viņu likteni neatbrīvos..tomēr ikreiz kad ieskaties acīs, viņš atbild ar sirdssiltumu, tādu ko cilvēks ir aizvēris kā dzelzs vārtus sev krūtīs un noslēdzis ķēdēs ar simt atslēgām.
Cilvēkam nav dots saprast cilvēka sūtību, kamēr tas neprot atvērt sirdi dzīvajam sev apkārt... cilvēks sit savu galvu sienā, līdz tā asiņo, un kad tā asiņo, tas joprojām rauš, kož un ārda... un nejau to otru, bet pats sevi..
Un ja reiz par pieredzēm, dvēseles pieredzēm- tik bieži dzirdēto, tā ir viņu pieredze, viņi paši to izvēlējās.
Jā..un ja nu Tava pieredze ir caur šo redzējumu ieraudzīt pašam sevi?
Noslēgtu sirdi cilvēks aizver tikai pats uz sevi... ak.. MOSTIES draudziņ, lūdzu MOSTIES, katrs zāles stiebrs Tevi sveicinās, katra dzīva radība atsauksies, un Tu saņemsi atbildi, ko nozīmē cilvēkam būt.❤️
Dziļi sirdī..
Linda
